Nenākot atnāc bez nožēlas sirdī.
Dzīve ir viena, ko dzīvot ir lemts.
Šeit un tagad, ne parīt vai rīt,
Mīlēt otru no Dieva mums ļauts.

Nenākot atnāc ar debesīm sevī,
Tām, kurās saule nenoriet nekad.
Dubultsaule būs tad abos mūs,
Ēdenes dārzā, kas debesīs zied.

Nenākot atnāc, sirdī kas gaida,
Tu vienīgā, kurai tur ienākt ir ļauts.
Atmetot visu - nožēlu, šaubas,
Mīlestības avotā gremdēties nāc.

Viss, kas ir bijis, viss kas vēl būs,
Vien prāta spēles, ilūziju sapņi.
Šeit un tagad, ne parīt vai rīt,
Mīlēt otru no Dieva mums ļauts.

Nenākot atnāc...Gaidīšu Tevi,
Ceļam nav kartes, kad sirds ceļu iet.
Ieklausies sevī, dvēselē savā,
Nenākot nāc, kur sirds Tevi sauc.
/Egils Dambis/