Uzbūru tevi no saviem sapņiem,
Kas baltu putu galotnēs trauc,
No savām vīzijām atmiņu tēlos,
Mani pie sevis joprojām kas sauc.

Uzburtā pasakā lūkojos ilgi,
Cik daudz tajā ievītu leģendu mīt.
Sievietes būtībā, maigumā, mīlā,
Ko tikai par dievišķu varu es saukt.

Teiksma un pasaka uzburtā sapnī,
Viss tevī vienā tik ļoti daudz.
Noslēpums, mīts, maigumā, mīlā,
Ko sapnī tikai man izbaudīt ļauts.

Uzbūru tevi no saviem sapņiem,
Bailes man nav reiz pazaudēt tos.
Jo esi pasaka mana un mīla,
Joprojām pie sevis kas mani sauc.
/Egils Dambis/