Neatstāj mani pasaulē vienu,
Kurā bez tevis tik ļoti salst.
Neatstāj saulē plaukstošu ziedu,
Kurā vientuļš tas tikai kalst.
Neaizej, neaizej sakot, ka mīli,
Pāri pirmās vētras kad trauc.
Neaizej ostu citu sev meklēt,
Brīdī, kad maldi pie sevis sauc.
Neaizej, padomā, apstājies brīdi,
Pirms vairs labojams nebūs nekas.
Neaizej cita spožajās liesmās,
Kur zemē cerības mirušas krīt.
Neatstāj sevi un mani pusceļā,
Kurā uz brīdi abiem mums salst.
Pirmo salnu un vētru vidū,
Maldi pie sevis kad tevi sauc.
/Egils Dambis/