Man tevis pietrūkst kā gaisa, ko elpoju,
Kā ūdens, ko dzeru, kas veldzi man dod.
Kā iedrošinājuma,iedvesmas un dziļas ticības,
Ko pārpārēm vienmēr esi sniegusi man.
Man tevis pietrūkst kā maizes, ko ēdu,
Kā sāls dzīves garšai, kuras man trūkst.
Kā mīlestības, kurā gremdējos vienmēr,
Ko atdzerties nevaru itin nekad.
Man tevis pietrūkst un vienmēr ir trūcis,
To tagad skaidri apzinos es.
Iedvesma tava, tavs vājuma spēks,
Kas mīlēt man liek un nepagurt.
/Egils Dambis/