Neatņem manī to mazo nieku,
Ko saucu es arī par - dzīvesprieku.
Prieku rakstīt, mīlēt un dejot,
Kādam vēl daļu savas dvēseles dot.

Neatņem manī tās mazās skumjas,
Ko saucu es arī par - cilvēciskumu sevī,
Lai varētu just visu izjūtu gammu,
Ne akmens sirdi, kā nolēmēts staigāt.

Neatņem manī to mazo bērnu,
Ko saucu es arī par brīnumu sevī,
Kas izzina pasauli, brīnās par visu,
Un atbildes meklē uz saviem - kāpēc?

Neatņem manī to, kas ir mans,
Kas dzīvot man liek un ceļu savu iet,
Bez kura nespētu saglabāt sevi,
Dzīvesprieku savu un skumjas mazliet.
/Egils Dambis/