Deja vējā


Vēja virpuļu dejai dejoju līdzi,
Zem mirdzošām zvaigznēm, sniegpārslām baltām,
Nebeidzamā skrējienā kopā ar vilkiem,
Naktī kad esmu viens pats un viens.

Vilkatis neesmu bet mūku no cilvēkiem,
Mūku no sevis, no savām domām,
No savām bēdām, problēmām, raizēm,
Naktī kad esmu viens pats un viens.

Sniegpārslas attīra, izvējo vējš,
Salmus kas galvā kā liekēži sēž.
Dejā atgūstu atkal pats sevi,
Naktī kad esmu viens pats un viens.

Mirdzošas zvaigznes pār mani krīt,
Vilki dejo vējā man līdzi.
Tumšajā naktī, simtgadu mežā,
Kad esmu brīvs, viens pats un viens.
/Egils Dambis/