Savādā naktī grimst ziedu klēpis,
Zvaigznes, kad acīs tev spēlējas, mirdz.
Ūdensrožu baltumā pārklājot tevi,
Kad nerātni satraukta pukst tava sirds.
Kā eņģeļa spārna pieskāriens maigs.
Ziedi grimst naktī, staro un mirdz.
Ūdensrožu baltumā, svētlaimes klusumā,
Kurā tik satraukti pukst tava sirds.
Savāda nakts - klusums un miers,
Augums tev ūdensrožu baltuma klāts
Smaržojot ziedu satrauktām gaidām,
Acīs tev zvaigznes spēlējas, mirdz.
Eņģeļa pieskāriens grimstošos ziedos,
Aicina sapnim doties tev līdz.
Pārvērsties ūdensrožu baltajā fejā,
Šai naktī kad satraukti pukst tava sirds.
/Egils Dambis/