Nespēju noticēt eņģeļiem baltiem,
Ne arī melniem kas pasakās mīt.
Līdz tādus satiku cilvēku vidū,
Tas bija sen, ne vakar vai rīt.

Viens baltais bija man satiekot tevi,
Cits dēmons īsts, ļaunumā tīts.
Kā diena ar nakti un tumsa ar gaismu,
Tie visu dzīvi nāca man līdz.

Elli un paradīzi tie radīja manī,
Līdz sapratu vietas starp melniem man nav.
Tuvāk arvien ejot pie gaismas,
Kura no tevis kā saules stars plūst.

Kā siltums un glāsts - mīlestības avots,
Labestībā starot pašam kas liek.
Paradīzi radīt un citiem dalīt,
Pie gaismas eņģeļiem ceļu kas iet.
/Egils Dambis/