Sapņu muzikants joprojām spēlē
Par sievieti, kuru tam nesatikt vairs.
Par smiekliem un kaisli vasaras naktī,
Par mirkli, kurā viņš bija tik brīvs.

Brīvs no pagātnes, mīlas un naida,
Brīvs no smaguma, sirdi kas spiež.
Neprāta naktī ar sievietes būtību,
Kurā izpaudās viss viņas spēks.

Spēks mīlēt un kaislē mierinot degt,
Aizmirstības debesīs pacelt un nest.
Nolaist uz zemes kā pieneņu pūku
Un aizejot dvēseli paņemt sev līdzi.

Muzikants spēlē. Joprojām spēlē
Par sievieti, kuru tam neaizmirst vairs.
Par viņas būtību un savu dvēseli,
Ko reizē ar sirdi tā ņēma sev līdzi.
/Egils Dambis/