Par ko neraksta dzejā



Skrandaini ubagi, maukas un dzērāji,
Galīgi neder liriskai dzejai.
Tie dzīves pabērni pie zupas virtuves,
Proza, ne dzeja kas saldi līp.

Patversmē mītošie bomži un urkas,
Dzīves pabērni māju kam nav.
Uz ielas izmestie suņi un kaķēni,
Liriskai dzejai neder nemaz.

Narkomāna šļirce trīcošā rokā,
Ielasmeitas valšķīgi mākslīgais smaids.
Azarta spēlēs zaudētās ģimenes,
Proza, ne dzeja kas saldi līp.

Rakstīt vai nerakstīt, kas to lai zina,
Varbūt klusēt neteikt neko.
Kā vairums ļaužu izliekas neredzam,
To, kas acīs tik ļoti krīt.

Vienaldzības ēras uzvaras gājienā,
Nauda un karjera svētkus sev svin.
Neredzot dzīves pabērnus apkārt,
Par kuriem rakstīt dzejā nav vērts.

Tā nav lirika, bet dzīves proza,
Ko varbūt dzejā izlasīs kāds.
Kurš reiz ir bijis pats savā ellē,
Tas lasa un zina kā citiem sāp.
/Egils Dambis/