Parīzes Dievmātes katedrāles ēnā,
Kāds mīlas stāsts vēl nebeidz rimt.
Aizsācies Veronā, Mantujā sen jau,
Turpina dzīvot un negrib mirt.

Tāpat kā senāk cilvēku sirdis,
Viena pie otras tiecas un mīl.
Par spīti šķēršļiem, liktenim bargam,
Mīlestība dzīvo un nenomirst.

Tā bijis ir vienmēr un vienmēr tā būs,
Cilvēks cilvēku mīlot laimīgāks kļūs.
Pat, ja būs traģisms šim mīlas stāstam,
Mīlestība cilvēkā nemirs nekad.
/Egils Dambis/