Nikolasiņa piemiņai...
1 attēls • 23. mai 2017 20:05
Pa mīkstām mākoņu trepītēm runcītis šodien apņēmīgi kāpj pretī Saulei. “Interesanti gan! Man taču nav vienas actiņas, bet tagad es visu tik labi redzu. Sirsniņa man tik līksma un domas tik vieglas, ka gribas visus samīļot.” Tikai uz brīdi Nikalasiņš palēnina soli un vēl pēdējo reizi atskatās. Gauži raud Laima un Gunārs, ik pa brīdim suņu meitiņa Madara izberzē acis, kluss un pierimis mazais drai...VairākPa mīkstām mākoņu trepītēm runcītis šodien apņēmīgi kāpj pretī Saulei. “Interesanti gan! Man taču nav vienas actiņas, bet tagad es visu tik labi redzu. Sirsniņa man tik līksma un domas tik vieglas, ka gribas visus samīļot.” Tikai uz brīdi Nikalasiņš palēnina soli un vēl pēdējo reizi atskatās. Gauži raud Laima un Gunārs, ik pa brīdim suņu meitiņa Madara izberzē acis, kluss un pierimis mazais draiskulis Sančo. “Neskumstiet! Jūs visi esiet daļiņa no manas sirds un es atnākšu jūsu domās ikreiz, kad atcerēsieties mani. Tikai pasauciet un es būšu klāt. Es jūs visus ļoti mīlēju, bet nu mani gaida Mājās.” Kad Tu lasīsi šīs rindas mūsu Nikalasu jau būs apskāvusi Saulīte. Lai Tev vieglas smiltis, kaķu vīriņ!
