Pilsētai nepieciešama attīstība. Tāpat kā citas normālas pilsētas neiztiksim arī mēs bez saviem debesskrāpjiem – naudas un varas vertikālēm, modernitātes zīmoga pilsētā. Galu galā kurš tad ir pret veiksmīga biznesa centra – tādas savas Manhetenas – tapšanu Rīgā, kurš tad ir pret attīstību visu pilsētnieku interesēs?

Lai cik paradoksāli tas būtu – ir tuvu patiesībai, ka kaitnieki, kuri darbojas pret veiksmīgu attīstību, ilgāku laiku sēdējuši Rīgas Domes Pilsētas attīstības departamenta galvgalī.

Jā, rīdzinieki jau varētu nelikties ne zinis, ka debesskrāpji Rīgā tiek ieplānoti un sākuši viens pēc otra tapt tieši Ķīpsalā un tās apkaimē. Investoriem, kuri tur vēlas būvēt viesnīcas un darījumu ēkas, skats uz Vecrīgu no augšas taču dos ievērojamu pievienoto vērtību viņu precēm un pakalpojumiem. Ko nu skaust…
Bet kas tādēļ vēl ilgāk nīks sastrēgumos jau tā grūti izbraucamajā Valdemāra un Kalnciema ielu sistēmā? Mēs, pilsētnieki? Kas cietīs no netīrākas vides radītajām veselības problēm…... Lasīt tālāk

Kurš kuru ietekmē vairāk? Tā arī ir viena no terapijas metodēm - noziedzniekiem, sociāli degradētiem vai vienkārši maz harmoniskiem cilvēkiem apkārt izveidot (vai pārveidot apkārt esošo) tīru, harmonisku un sakārtotu vidi, skaistas mājas un kokus.

Arhitektūra ir sastingusī laikmeta valoda. Cilvēki to dzird. Āgenskalna ielai kopš šī gada ir savi svētki, sava tam veltītā diena, kur ielas garumā visi kaimiņi sapazīstas, vēro orķestra parādi, izstāda vecos foto un avīžrakstus, lai saprastu, kā agrāk tur bijis, kāpēc viņi paši ir šeit, un sadzer tēju viens pie otra. Un šos svētkus šogad, cik zinu, rīkoja kāds arhitekts. Notiekti, ka arhitekts.
Valodai ir mēle, mēlei noskaņa. Rīga mūždien bijusi latviski internacionāla, bet ne padomiski kanap-latviska. Pret internacionālismu man gan nav nekādu iebildumu, ne arī valodām. Tā ir vēl viena vērtība. Taču reizēm šķiet, ka latviešiem vairāk vajadzētu just savas saknes. Internacionālās rīdzinieka saknes, visvairāk jau ar skaistajām, lai arī pag…... Lasīt tālāk

Mīļais Bērns, Tu manā jumtistabā varbūt pārāk daudz vietas aizņēmi,
Ņēmi?
Un paņemsi, pat ja es nedotu,
Notiksi, pat ja es nebūtu,
Lai es pēcāk saujām raustu putekļus pa savu aizkvernēto pieradumu istabas stūriem
(par pretošanos),
Lai tos bērtu uz savas veco nožēlu neatcerēšanās slietiem būrīšiem (par vēlu?).
Atkal bij’ ieklīdis ne tajos bēniņos.

Ko es gribu ar to teikt?
Jebkuriem pantiem ir jābūt jo skaidriem,
Taču uz paša sajūtu taciņām balstītiem,
Katram saviem.

Kas par būriem?
Katru dienu viens un tas pats,
Pastiepta roka uz ielas – iemetu naudiņu,
Redzu smaidu – pasmaidu,
Dusmīgu priekšnieku – aiz muguras uzrūcu.
Durvis? – Ieeju!
Paredzami, vai ne?
Būri. Katru dienu viens un tas pats.
Bet nākamreiz es atcerēšos, arī putekļus saslaucīšu, lai nav ko uz galvas bērt.
Nākamreiz to onkuli no ielas uz koncertu aicināšu, zemeni iedošu.
Protams, ne jau visi onkuļi tādi, bet tomēr visi ir cilvēki.
To savā būrī dažreiz aizmirstu. Vai arī – negribu atcerēties.…... Lasīt tālāk