Sveiki, līgatnieši!
Es lepojos ar Līgatni un tās ļaudīm! Un kā gan citādi, ja šeit dzīvojoši mani vecvecvecāki, un mani bērni ir līgatnieši piektajā paaudzē. Reizē tas ir lepnums un tā ir atbildība, par Dieva krāšņas vietas saglabāšanu, attīstīšanu un nodošanu nākamajām paaudzēm.
Līgatnē esmu dzimis. Šeit gājis, manuprāt, visskaistākajā pasaules bērnudārzā. Skolojos Līgatnes vidusskolā (pirmās trīs klases pat “vecajā skoliņā”, kur tagad dienas centrs). Paralēli bērnudārza un skolas gaitām, esmu apskraidījis gan dārzniecību un konservu cehu, gan garu garas stundas dzīvojies pa fabriku, kur tolaik strādāja mani vecāki. No 12 gadu vecuma vasarās sāku pelnīt strādādams saimniecības būvbrigādē, bet pēc pāris vasarām jau papīrfabrikas elektrocehā. Jā, toreiz bērniem atļāva strādāt!
Pēc pamatskolas pabeigšanas aizgāju mācīties arodu. Fabrika maksāja stipendiju un pabeidzot skolu atgriezos stādāt papīrfabrikā. Tas ir gaišs laiks, kopā ar lieliskiem kolēģiem. Fabrikas darba specifiku zinu diezgan labi.
Līdz ar Atmodu arī manī dzima vēlme jauniem izaicinājumiem. Iestājos Latvijas Valsts Konservatorijā, tagad Mūzikas akadēmija, kur dienas, nedēļas un gadi pagāja saspringtā mācību ciklā. Tolaik atdzima arī Latgale un Daugavpilī atjaunoja vēsturisko teātri, kur studentu apmācībai tiki norīkoti vislabākie pedagogi un pasniedzēji no visas Latvijas. Pēc mācībām gan neturpināju darbu kādā no Latvijas teātriem (kas zina, varbūt būtu no manis sanācis labs aktieris), bet atgriezos Līgatnē, lai vītu savas ģimenes ligzdu piektajai līgatniešu paaudzei.
Nākamajā dzīves posmā deviņus gadus strādāju Rīgā. Zvaigznes bija sastājušās, lai izgaismotu man ceļu jaunā jomā. Latvijā ienāca dažādas rietumu zinātnes un viena no tām – mārketings. Tiku aicināts to attīstīt vienā no vadošajiem Latvijas pārtikas uzņēmumiem. Tā bija liela uzdrīkstēšanās gan no uzņēmuma vadītāju, gan no manas puses. Paralēli apguvu teoriju un praksi lielos starptautiskos koncernos, un man bija iespēja strādājot profesionāl