Atpakaļ uz stāstu sarakstu

Teika par avota izcelšanos

Par avota izcelšanos stāsta teika: „Dievs senajiem kuršiem bija atvēlējis trīs upes: Bārtu, Ventu un Sventu. Sventājas upes krasti bija nosēti ar senkuršu apmetnēm. Skaista un gleznaina bija tagadējās Rucavas muižas apkārtne, un ļaudis tur nolēma palikt uz mūžu. Apkārtnē piedzima un uzauga skaista, čakla un visu mīlēta meitiņa vārdā – Ieva. Kad Ieva pieauga, sāka braukt precinieki no visām kaimiņu apmetnēm malu malās. Bet tie visi tika atraidīti. Kādā saulainā rītā, Ieva bija aizgājusi līdz upei izskalot savus garos, skaistos matus. Upes otrā krastā parādījās kāds vēl neredzēts jauneklis, kas ieraudzījis skaisto meiteni ne acu nevarēja no viņas nolaist. Kādu brīdi tie raudzījās viens otrā, Ieva nespēja bēgt, viņa palika stāvot upes viļņos. Bet jauneklis, nometis virsdrēbes, piepeldēja meitenei klāt, satvēris viņas trīsošo augumu, ielūkojies viņas rudzupuķu zilajās acīs un bildinājis to. Ieva deva „jā” vārdu. Kad tuvinieki to uzzināja, apmetnē sākās liels satraukums, neziņa un žēlabas. Neviens negribēja aizdot Ievu tālu prom svešumā. Lai aizkavētu Ievas aiziešanu, tie sapulcējās pirms saullēkta zem simtgadīga ozola un lūdza svētajai Mārai palīdzību un padomu. Māra pavēlēja visiem, kas ir virs zemes un zem zemes sākt stipri raudāt, lai Sventas upe pārplūstu un tā aizšķērsotu ceļu pie meitenes svešiniekam. Bet mīlestība uzveica visus šķēršļus, pēc septiņām dienām, pārvarot straujo upes plūdumu, jauneklis atīrās pušķotā laivā pēc savas mīļotās. Ļaužu asaras nemitējās visu nakti. Tikai nākošā rītā, kad ieraudzīja vietā, kur pēdējo reizi bija stāvējusi Ieva, uzziedējušu baltu, baltu ievas krūmu, tie pārstāja raudāt. Bet tie, kas zem zemes raud vēl šobaltdien, kur izveidojies ir avotiņš, kas iztek no pazemes un aplaista ievkoka saknes.  Pēc šī notikuma Sventas upes labā krastā dzīvojošie senkurši nolika sargus upes malā, lai uz priekšdienām nosargātu meitas no aizvešanas svešumā. Tā pamazām izveidojās divas tautas, katra savā upes krastā, kuras runā katra savā valodā, bet tomēr kopējs palicis vārdiņš – „mīlu”.”  (Teiku atstāstījis Jānis Nūja (1943), pierakstīja Rasma Feldmane).