Antons Austriņš ( 1884.- 1934.) "JĀŅA DIENA" ( Tēlojums no vecāku piemiņai veltītās grāmatas "Puiškans" ).
Draugiem lietotājsIevietots: 20. jūn 2012 17:51
Bija jau skaisti Ziemas svētki, priecīgas Lieldienas, ..tāpat Vasaras svētki ( ..) , bet, kad nāk Jāņa diena, tad mājā nāk vainagi un meijas, pļava, druva un mežs un pār visu šalc nevaldāms dziesmu prieks. Jāņa diena iet pār visu gadu, pār visiem svētkiem, kad uznāk ziedošā vasara kūpēdama kalna galā. Līgo! Šim vārdam tāda reibinoša burvība, ka tu iejūc nemanot Jāņa bērnu pulkā, kā āboliņa galviņa sarkanā dābola laukā. Un Skanuļiem par godu jāsaka, ka Jāņi tika svētīti pēc visiem tēvu tēvu likumiem.. Kur tad viss tas laiks priekš Jāņa, kad pļavas un līči līgojās vienos ziedos, kad pār zemi iet kā pati debesu godība, kad saules gaisma ieplūst pazemē, saukdama laukā veļu māti dejot un līgot. Līgo! Kad meži un noras sāk griezties ganu dziesmu gavilēs, kad visur atbalsojas Jāņu ielīgošana. Jāņu gaidīšana un iešana Jāņa zālēs pa klusiem, siltiem vasaras vakariem, pieskaitāma pie šo rindiņu rakstītāja jaukākajām bērnības atmiņām, pilnām rasota nakts dzidruma un neizteicamu laimes ilgu, kas tomēr nav nekur tālu meklējamas kādā nekurienē, bet saņemamas turpat plūcot ziedu Jāņa vaiņagiem. Kaut kur sudrabotā aizezerā atskan jau pieguļnieku līgošana, kas padziļina vasaras nakti līdz dievotai teikai, kas tuvina mūs saulainai dzīves pilnībai. Pirms Jāņiem māte izmazgā ustabas, kas notiek reizi gadā, lai būtu visur spodrība un gaišums. Tas nebija vis nieka darbs, pārcilāt visas gultas, izberzt grīdu, nomazgāt galdus, krēslus, iznest laukā visus puķu podus, vārdu sakot, neatstāt nekur ziemas snaudas. Šinī darbā pagāja parasti vesela diena un to skaitīja līdzīgi veleklam, ja ne grūtāku. Kā pavasaros pārplūda upīte, tāpat ustabās tagad pludoja priecīgs ūdens, aizskalodams visus putekļus un drazu. Pēc tam lielā ustabā izlaiž kūli salmu, lai nepiemin un nepiebradā. Vakarā vai otrā rītā novieto atpakaļ gultas savās vecās vietās, izklāj pašaustās grīdsegas, gatavojoties uz Jāņa bērnu saņemšanu. Tur nedrīkst būt neviena putekļa, neviena zirnekļa tīkla, visos kaktos jāvalda tīrībai. Man tiek uzdots apgriezt lupstagas, kas saaugušas gandrīz visapkārt mājai pie pašiem pamatiem un no kurām mēs dažreiz ar Eglītes Alvīnu taisījām šļūteri, ko uzlaist kādu šalti ūdens dienvidus saulei par godu. Lupstagas griežot un laižot aiz ērkšķogu krūmiem, lai vīst, mani pārņem tāds kā skurbums no viņu asās smaržas, bet kas jādara, jādara- tikpat svarīgs darbs uz Jāņiem, kā mātei sieru siešana vai Jāņa tēviem alus darīšana.Tiek jau zināms, kurās mājās dara alu. No mūsu vāgūža jau ņem žeiri un tālab mums tiek atnests pa kannai jaundarītā alus nogaršošanai. Pienāca beidzot Jāņa sestdiena. Māte cepa plāceni vai baltmaizi, meitas dienvidū novija dzirnavu kambarī beidzamos vaiņagus no sanestām Jāņa zālēm, pārcilādamas paklusām arī dziesmu pūru, lai vakarā varētu aplīgot puišus un ja dotu kāds pretī, lai nepaliktu atbildi parādā, bet lai paturētu virsroku. Ap launagu jau sāka nest vaiņagus no dzirnavu kambara vai vāgūža uz ustabu, kur mani sauca palīgā. Pie katras gultas uzkāra pa vaiņagam, bez tam, ja kur auga skalbes, tās tika nogrieztas un aizspraustas aiz griestiem, lielo ustabu izkaisīja ar lupstagām. Brālis aizmetās uz mežu pacirst bērzu meijas, dažreiz man bija jābrauc līdz, bet pa lielākai daļai viņš to izdarīja viens pats, jo pašu tiesā jaunu bērziņu nebija; man vajadzēja tos visus sanest ustabā un nolikt pie katras gultas pa pārai: galvgalī un kājgalī. Lai patumšā lielā ustaba arī būtu visa zaļumos, brālis paņēma mazo rokas zāģīti un , uzkāpis kļavā, nozāģēja dažus zarus. Arī pie durvīm nedrīkstēja trūkt zaļuma, tur piestiprināja vijas un piesita ar naglu pie katras stenderes pa meijai, lai nenogāžas. Pēc puškošanas brālis aizbrauca uz krogu, lai atvestu kādu grozu alus, jo Jāņa nakti jau sausā nevarēja iztikt. Vakariņās māte izdalīja katram pa gabalam Jāņa siera, ko tūlīt vis neēda, bet paglabāja citai reizei, jo līgotājus jau visur pamielo. Reiz māte Jāņa vakarā bija izvārījusi kaltētos sapalus, kas visu pavasara gabalu vējoja aiz ustabas paspārnē, un bija sakaltuši tīri vai ragā. Kad iestrēba zivju zupu un apēda kādu sāļo sapala gabalu, tad līgojot visu nakti varēja dzert alu kā slāpes vien dzesēdams. Izejot pēc vakariņām ārā, jau no Rudaušiem vai Muižas kalna atskanēja līgošana. Saulīte nogājusi, un, likās būtu atdarījušies visi zemes slepenie avoti, burbuļodami un murdēdami malu malās. Puiši un meitas aizgāja uz klēti pēc svētku drēbēm; no dažas vecas pūra lādes izcēlās zīļu vaiņags un izrakstīta villaine, kas padarīja meitas augumu daudz cēlāku un kairināja puišu skatus kā vilinoša zemes burvība. Atnāca kalniešu meitas apspriesties, no kura gala sākt līgošanu, no mūsu gala vai no kalna. Puiši aizlika zirgiem sapļauto sēku, jo Jāņa nakti pieguļā zirgu neviens nelaida. Nevarot sagaidīt kalniešus, Lejas Ilze lika priekšā saiet visiem pie rijas un uzņemt kādu dziesmu, kas tos pamudinātu drīzāk nākt lejā un pievienoties līgotāju pulkam.Tā arī izdarīja, un pēc brīža Jāņa bērni sāka griezties kā bites stropā, jo dziesmas aizdzen kautrību un mazdūšību. Brīnums, kā Jāņa nakts visus pārvērta- vecie kļuva jauni, jauniem pieauga spārni. Aizezerē atspīdēja Jāņuguns pāri mežu zilam valnim un melnam ezera līmenim. Likās, tīri kā debess ar zemi sakustu šovakar vienā liesmā. Vai, Jānīti, Dieva dēls, / Tavu platu cepurīti! / Visa plata pasaulīte/ Apakš tavas cepurītes. Līgo! / Jāņa tēvs ar Jāņa māti tika vaiņagoti un apdziedāti no visām pusēm. Viņi mieloja Jāņa bērnus, laizdami zara kannu apkārt no rokas rokā. Visi sajutās vienādi laimīgi, Jāņa zāles ustabā vīzdamas reibināja un tuvināja. Alus iesildīja galvu, atraisīdams mēli un mudinādams uz līgošanu. Jāņa nakts atdzīvināja ciema seno kopību, tā bija vienīgā reize gadā, kad visi Skanuļi sabrāļojās, jo godos parasti gāja kalnieši par sevi un lejieši par sevi. Atcerējās senos laikus, kad viss ciems ganījis kopā zirgus, kad pieguļnieki pie ugunskura Būrakalniņā stāstījuši pasakas vai vilkušies apaušiem. Saulei lēcot, pieaugušie meklēja, kur atkrist, bet jaunākie turpināja līgošanu, iedami pie dārznieka un kādreiz aizvilkdami pat uz Lejaskrogu. Arī Jāņa dienā nekāda lielā gulēšana neiznāca, jo sākās pārlīgošana par jaunu, kad arī Jāņa tēvi un Jāņa mātes apmeklēja viens otru. (..) Kad pēc Jāņiem es vilku novītušās meijas no ustabas ārā, māte teica: "Nu šito Jāņa dienu, dēls, vairs ne ar seši zirgi nepanāks". Es paskatījos uz Garo gabalu, kas aizvijās kā balta josta gar draudzes skolas ataugu, it kā tur pazibētu Jānīša zelta kariete pret bērzu zaļumu.
Ieteikt
13