Maruta Cīrule. "Mudīte Austriņa. [ 1924. gada 19. janvārī - 1991. gada 2. jūlijā,ceļā uz Vecpiebalgas "Kaikašiem"]." IV.
Draugiem lietotājsIevietots: 31. aug 2011 12:11
1969. gadā Mudīte Austriņa pēc ceturtdaļgadsimtu ilgas prombūtnes pirmo reizi atbrauca uz Latviju. "Idea Book"l appusēs par šo notikumu palika vietumis Mudītei neraksturīgi plašā, trauksmainā rokrakstā uzmestas rindas: " Veakuna viesnīcā 2. no rīta, 9. jūn. Brīnišķā ziemeļu Gaisma, vis agrīns rīts! [ .. ] Šis BRĪNIŠĶAIS ZIEMEĻU RĪTS, ar putniem, kas vēl pussnaudā paceļas gaisā un lido. Jā, KUR gan lido? [ .. ] Vēl viens putns aizlido.Uz ziemeļiem,vēl vairāk ziemeļiem: Rīta Gaisma Mūžīga. Quetzalcoatl, brīnišķais Quetzalcoatl- vai nesīsi man vēl sauli?[ .. ] Es nepretojos vairs šiem pulksteņiem- kādiem ? gan pulksteņiem? un sveicu karogoto rītu: jau divi sarkani karogi, zaļsirma jumta pavēnī.[ .. ] Tallina.[ .. ] vakariņas viesnīcā- borščs, 2 intūristenes pavada uz lidlauku. Ziedoša ieviņa un krievs ar šauteni zem tās. Lidojums vakara gaismās- kā blāzmas staigātājs pirmlaikos jūtos.saules riets un jūra. Pirmais rīts.Pār Bastejkalna tiltu.[ .. ] tad biedrs Kaija- NEVARU braukt uz Piebalgu.[ .. ] 18.jūn.[ .. ] Šie īsie vasaras mirkļi, kuros jāizdzīvo 25 gadi zudušas dzīves un - jā - kas gan, cik gan kā- vēl uz priekšu? Viegli mākoņi un vēsas mākoņēnas.[ .. ] Jau uz somu kuģa 24. jūnijs.[ .. ] Sāk līt. Sēžu pus salstoša uz klaja un acis krīt pašas no sevis ciet.Iemetu jāņuzāles jūrā.viļņi aiznes atpakaļ uz mājām.tai brīdī liekas- NEKAD vairs neplūkšu puķes." Atgriezusies Amerikā, Mudīte Austriņa jutās ļoti nomākta. Lai atgūtu dzīvesprieku, viņa sparīgi pievērsās saules atveidu krāšanai- pati pirka ceļojumos un mazā ANO veikaliņā Ņujorkā, saņēma kā dāvanas no draugiem. Indiešu priekšmeti Mudītes Austriņas kolekcijā ienāca dzejnieces Veltas Sniķeres un un indiešu kinorežisora un deju trupas vadītāja Rama Gopala iespaidā. Velta Sniķere, kura dejoja Gopala trupā, iepazīstināja viņu ar Mudīti. " Īsts indietis,šausmīgi gudrs un joga ", Mudīte Austriņa rakstīja draudzenei Bertai Rudzītei uz Zviedriju. Gopals atklāja Mudītei "indisko domāšanu". Mudītes Austriņas dzīvokļa sienas rotāja arī latviešu gleznotāju Ronalda Kaņepa un Ivara Hirša darbu saules.1960. gadu beigās Mudītes Austriņas draugs bija spāņu mākslas kritiķis Huans Ramirezs de Luka. Viņi kopā ceļoja pa Spāniju, un kolekcijai pievienojās spāņu saules attēli. 1970. gadi bija Mudītes Austriņas piesātinātākais ceļojumu laiks. No 1968. līdz 1984. gadam viņa strādāja par bibliotekāri lielas Ņujorkas bibliotēkas "Harcourth, Brace & World"[ "HBW "] mākslas attēlu bibliotēkā un visu darba gadā nopelnīto naudu atvaļinājuma laikā izlietoja ceļojumos. Mudīte ļoti bieži brauca uz Kanādu pie māsīcas Laimdotas Brusubārdas un draugiem- pianistes Ilzes Štrāles - Didrihsones un komponista Tālivalža Ķeniņa, apmeklēja Antona Austriņa skolasbiedreni- rakstnieci, vecpiebaldzieti Angeliku Gailīti. 1971. un 1974. gadā piepildīja vēl kādu mūža sapni- ceļoja pa Grieķiju. mudīte Austriņa vienmēr centās būt klāt latviešu pasākumos.- Dziesmu svētkos, baltiešu studiju konferencēs, ceļoja uz Austriju,,Šveici,Zviedriju, Somiju, Norvēģiju,Itāliju, Angliju, Franciju, Vāciju. pirmajam Latvijas apciemojumam 1969.gadā sekoja astoņi citi- 1970., 1972., 1974., 1976., un 1985. gadā. Rīgas braucieni vienmēr noritēja '"lielā augstspriegumā'". Ar šo sasprindzinājumu Mudīte izskaidroja gan milzīgo nogurumu,gan paaugstināto asinsspiedienu. Nospriedusi, ka "HBW " izdevniecības medmāsas brīdinājumi par veselības problēmām nav nopietni ņemami, jo "šenes māsa dulla, kā jau Amerika'", viņa turpināja strādāt, aizrautīgi ceļot, sapņot. Dzīve likās piepildīta, jo ar katru braucienu uz Latviju izveidojās ciešākas saites ar radiem, draugiem un citiem dzimtenes mākslas cilvēkiem. Mudīte Austriņa publicējās žurnālā 'karogs", abonēja "Karogu", "Literatūru un Mākslu", ar roku pārrakstīja Vizmas Belševicas dzejoļu krājumu "Madarās" un dāvināja draugiem mītnes zemē. Sūtīja Latvijas zinātniekiem materiālus par latviešu māksliniekiem trimdā. Bija spēks braukt, dedzīga griba braukt un piedalīties Latvijas dzīvē. Iespējams, pati Mudīte sen būtu atgriezusies Latvijā, vai vismaz Romā- tuvāk dzimtenei, taču nācās ievērot mātes viedokli un rēķināties ar to, ka Amerikas pavalstniecei Eiropā būtu ļoti ierobežotas iespējas atrast darbu. "Mana sirds" ir "uz kuģiem, ūdeņiem un ziemeļos ", Mudīte Austriņa rakstīja Bertai Rudzītei. Likās,ka viņu nestu spēcīgi, droši spārni, un nebūtu nekā neiespējama. 1982. gadā ciemojoties Kalifornijā pie Deitoniem, Mudītei Austriņai atklāja nieru policistozi- nieru audzēju.Turpmākie gadi nesa arvien lielākas skumjas un ciešanas. Mudīte Austriņa rakstīja Lilijai Dzenei, ka bez iespējas ceļot kā agrāk jūtas kā klintij piekaltais sengrieķu mīta varonis Sīzifs. "Elles Ķēķa" "nemiera gars"kā Mudīti sauca Rita Liepa, pēdējos 10 dzīves gadus varēja atrasties tikai tur, kur pieejama "mākslīgā niere",- dialīzes aparāts. Bija jāpārcieš vairākas operācijas. 1983. gadā,asinis pārlejot, nieru audzējam pievienojās hepatīts. Cerēdama izveseļoties tur,kur saslimusi, Mudīte Austriņa 1984. gadā no Ņujorkas atkal pārcēlās uz kaliforniju un līdz mūža nogalei vārga Kentfīldā. Lilijas Dzenes vēstules nesa uz "Kalifornijas aizkrāsni" Latviju un Piebalgu. 1987. un 1989. gadā Mudīte Austriņa atkal brauca uz Latviju un ciemojās arī Vecpiebalgā. Lilija Dzene rosināja gaiši domāt un gaišās domas atrast,atceroties sauli. Mudīte Austriņa spēkus guva no cerībām Vecpiebalgas "Kaikašos"izveidot saules muzeju. Zinādama, ka dzīvot atlicis ne vairāk par pāris mēnešiem, Mudīte Austriņa 1991. gada maija pēdējās dienās piepildīja seno sapni atgriezties Latvijā, kaut pāris mēnešus papriecāties par dzimtenes ezeriem un zemajiem padebešiem, nomirt tēvzemē un gulēt līdzās tēvam Rīgas Meža kapos.Vēstulē Bertai Rudzītei viņa rakstīja, ka grib nomirt Latvijā, lai "būtu pie vietas".dzīves pēdējo mēnesi - 1991. gada jūniju- Mudīte Austriņa pavadīja Lilijas Dzenes un Annas Žīgures mājās, ar draugu palīdzību atvadījās no mīļajām vietām- Edvarda Virzas "Billītēm", Annas Brigaderes "Sprīdīšiem ", Ogres "Sīļiem", Vecpiebalgas "Kaikašiem". Mudīte Austriņa uzdāvināja "Kaikašu" muzejam daļu no savas saules atveidu kolekcijas un vēl pieredzēja saules muzeja aizsākumu. Saulītes tika izvietotas "Kaikašu" "mellajā ķēķī ". 1991. gada 2. jūlijā ceturto reizi braucot uz Vecpiebalgu, Mudīte Austriņa nomira automašīnā pie pagrieziena no Vidzemes šosejas uz Drabešiem. Viņu apglabāja līdzās tēvam Antonam Austriņam Rīgas Meža kapos. 1992. gada 23. jūlijā tur apbedīja arī Kalifornijā mirušās Martas Austriņas pelnu urniņu.Visa Austriņu ģimene atkal ir kopā. - "Piebalgas ievērojamākie kultūras darbinieki" 5. Piebalgas novadpētniecības konference.- Kaive, 2006.
Ieteikt
12