Maruta Cīrule. "Caur un cauri latvisks rakstnieks. " I I .
Draugiem lietotājsIevietots: 29. aug 2011 23:38
( .. ) pēc 13. janvāra apšaudes daudzus gadus pakausī juzdams "pelēkās sēdētājas" Nāves elpu, un ar viltotiem dokumentiem vai pavisam bez tiem Krievijā, Somijā un dažādās Latvijas vietās slapstīdamies no draudošā atkārtotā aresta, Austriņš tiek pāri brīdim, kad liekas, ka " Viss izdzīvots. Viss nolādēts./ Nav vietas, kur enkuru mest ", un ir jau gluži vienalga, vai dzīvot, vai mirt, un tāpat kā poēmas "Necilvēks" galvenais varonis Arnolds Grāms svētī dzīvi. " Dzīves jēga! Jā, ir cilvēki, kas to pārprot un pārspīlē, kas pārāk daudz prāto par šo jēgu, kas meklē to vairāk ārpus cilvēka, " domāja Austriņš. Īstā jēga, viņš mēdz izteikties, esot pati dzīvotgriba, dzīvesprieks, pati dzīvība... Dzīves un dzīvības izjūta šai sabiedrībā kā viens skaists, varbūt pats skaistākais mūžīgās esības mirklis. Tāpēc izjust šo dzīvi, šo dzīvošanu pašu kā visvērtīgāko, daiļāko, dārgāko, - esot pirmais un galvenais dzīves pieņemšanas noteikums, atceras Kārlis Egle. Viens no dzejnieka garīgā spēka avotiem ir Vecpiebalgas draudzes skolā un Pēterpils zemstes skolotāju seminārā izkoptā spēja gūt prieku no labas literatūras, gleznas vai skaņdarba. 1908. gada 19. martā viņš no Pēterpils raksta māsai Marijai: "Ja cilvēki sajustu slāpes, iztvīkumu garīgu, un prastu to dzesēt pie skaidrā mākslas avota, viņi būtu mūžīgi jauni un spirgti. Bet plašās tautas aprindas vēl mierīgi pavada savus atpūtas brīžus omulīgā bezdarbībā, un tāpēc tāds izmisums un sūrošanās par dzīves tukšumu un nederīgumu. Tas aplam. Saprotams, tur audzināšana un skola vainīga, ka jaunā paaudze izaug kā pagrabā, vienpusīga un neizglītota par daudz, lai spētu uzņemt jaunu daiļumu sevī un apgaismot savu tumšo dzīvi. Es pratu atrast ceļu uz šiem visiem avotiem un tāpēc neskatoties uz visām manām ciešanām , esmu tik priecīgs un gaišs, ka tīri brīnums pašam par to. Kā kāda neredzama saule man spīd, kad mana tauta pa gara tumsības tekām vaidēdama maldās. - Ja kādreiz noskumstu, tad vienīgi varbūt tādēļ, ka šīs gaismas neredz citi, un pažēlojas, gaužas. ( .. ) " Pēc ilgāka laika atkal reiz nonācis dzimtajos Vecpiebalgas "Kaikašos", Austriņš neparasti skaidri sajūt un aptver, ka, dzīves "Garo jūdzi " brienot, viņu vienmēr sargā un balsta nepārredzamais Aizsaulē pārcēlušos senču pulks, kas dzīvajam pēcnācējam atdevis "savas asinis, savu valodu un savu nesalaužamo dzīvesprieku, prieku par visu, kas dzīvo un kas nomiris, par rasas pilienu, kurā atspīd visa pasaule, savu pieticību un savu pazemību." ( "Puiškans"). Tēvutēvu mājās Austriņš iegūst pārliecību, ka "..rītdienai bez vakardienas nav pamata. Akli noliegt un nicināt bijušo var gan varbūt nejūtīgs malkas gabals un tukšu salmu kūlējs, ne cilvēks ar dzīvu miesu un dzīvu garu, kas pirmos spārnus dabūjis tēva sētā. ( .. ) kas aizmirsis savus senčus, paliek sekls un paviršs, un katrs vējš viņu var aizpūst kā izkritušu putna spalvu ". ( "Garā jūdze " ). 1922.gadā nāk klajā mātes iedvesmotais un mātei veltītais gadskārtu dzejas krājums "Saules grieži ", 1931. gadā - mātes un tēva piemiņai radītā atmiņu tēlojumu grāmata "Puiškans", par kuru viņš 1933. gadā saņem Kultūras fonda godalgu. Literatūrzinātnieks Vilnis Eihvalds šo sirsnīgo un vienkāršo darbu atzīst par unikālu "tēlojuma šedevru " un "vienu no visoriģinālākajām latviešu grāmatām vispār." Jaunu dzīves jēgu un perspektīvu rakstnieks iegūst ar meitiņas Mudītes piedzimšanu. Viņai veltīti arī Austriņa nedaudzie bērnu dzejolīši. 20. gadu sākumā apceļojis Itāliju, Franciju un Spāniju un tur gūtos iespaidus pārkausējis dzejā un beletristiskos ceļojumu aprakstos, Austriņš vēlreiz apliecina, ka "Tā tēvzeme, kam slava tik un gods." ( "Atzīšanās" ). Līdztekus senču atstātajam garīgajam mantojumam, mākslas vērtībām un tuvinieku mīlestībai, rakstniekam nepieciešamo "dzīvības ūdens" malku allaž sniegusi arī daba. 1911. gada 11. oktobrī krustdēlam Jānim Priedem rakstītā vēstulē lasām: "Lauku daba un miers mani tā atspirdzināja, ka .. jutos arī garīgi atpūties no pilsētas drudžainā nemiera un pastāvīgās steigas, kura cilvēkam neļauj ne godīgi apstāties, ne pacelt acis nakti uz debesīm zvaigžņotām, jo fūrmanis vai tramvajs, vai arī vienkāršs pretīmnācējs- kājinieks tevi bez žēlastības nogrūdīs uz bruģa un te tev nu bij tad pasaules brīnumu sapņainā aplūkošana! Pilsēta saņem cilvēku kā dzelzs rokās un rauj līdz drūzmā un mutulī. Cik patīkama tad , pēc šādām mokām, lauku nemākslotā vienkāršība un klusums mežā... " Saskaņā ar dzimtenes dabu rodami Austriņa patriotisma pirmsākumi, un šī saskaņa izveidojusies bērnībā Tauna krastos aizvadītajās ganu vasarās, par kurām rakstnieks "Puiškana" lappusēs teicis: " Šāds diendienīgs , mierīgs stāvoklis vai rāma kustēšanās pa zināmām tekām un stigām, sakūstot ar visu apkārtni, debesīm un zemi, rada laikam tās nesaraujamās saites, ko sauc par dzimtenes mīlestību, tīri kā šie koki, zāle un druvas līdz ar putniem gaisā ieaugtu tevī un tu savukārt kā līksms stiebriņš zaļotu atkal viņos par mūžīgu pateicību dievam un radītājam ." Austriņš pieder pie tiem nedaudzajiem māksliniekiem, kuri mūža izskaņā radījuši savus labākos darbus.1925. gadā iznāk Kultūras fonda godalgotais dzejoļu krājums "Dzīves burvība", bet " Aizsauli " rakstnieks saņem, jau neārstējamās slimības pieveikts. Čaks raksta, ka daudzi Austriņa pēdējā dzejoļu krājuma dzejoļi ir tuvu pilnībai. Kādas jubilejas atbildes runu Austriņš iecerējis nobeigt ar vārdiem: " Draugi, vienu varu sacīt, ka mēs atrodamies ceļā, ceļā uz pilnību." Nāve viņu panāca pavisam netālu no ceļamērķa. Maruta Cīrule-Stelmaka. - "Druva" ( Novadnieks) , 1999. gada 19. janvārī.
Ieteikt
11