Maruta Cīrule. "Caur un cauri latvisks rakstnieks". I.
Draugiem lietotājsIevietots: 29. aug 2011 23:40
"Jā,jā,tik sirdīgas un šausmīgas dzejas šinī gadu simtenī mums vēl nav iznācis" , Aleksandrs Dulbe 1907. gadā "Rīgas Avīzē " "apsveic" piebaldzēna Antona Austriņa pirmās, nepretenciozos vadmalpelēkos "svārkos" "tērptās" dzejoļgrāmatiņas "Vakardiena" parādīšanos latviešu literatūrā. Teodors Zeiferts jau 1906. gadā dažu debitanta dzejoli atzinis par "literārisku usnu", bet liriskais Skalbe pavēstījis, ka viņam "desmit reizes mīļākas ir šādas usnas, nekā tās šķīstās, godīgās zālītes, kuras .. ar tādu uzcītību tiek kultivētas un kuras padarīs mūsu literatūru par gludu mauru." Austriņa personība, daudzu literāro darbu saturs un mākslinieciskā forma patiesi bija un ir pārlieku savdabīgi, pārāk atšķirīgi no visa, ko tolaik un vēlākajos gadu desmitos pieņemts uzskatīt par neapstrīdami patīkamu un daiļu. Ādolfs Erss atceras, ka draugā liela inteliģence bijusi savienota ar dabas pirmatnību, Eiropa ar Piebalgu. Vispāratzītās Vakareiropas un krievu mākslas, sevišķi mūzikas un literatūras, iespaidi nav nedz iznīdējuši, nedz nomākuši Austriņa pirmatnēja dabas spēka piesātināto, plašuma pilno dvēseles balsi , nav nogludinājuši viņa vaļsirdīgās "dziesmas " teksta nereti skabargaino patiesumu, lauciniecisko trāpīgumu un sulīgumu. "Kas viņš bija, tas viņš bija pats savs- īsts, nemākslots,atklāts, caur un caur latvisks ", rakstīja Kārlis Egle. Tradicionālā, izsmalcinātā skaistuma piekritējiem Austriņa literārais "virums" laikam gan būs pārāk rupja un smaga gara "barība ". Maz ticams, ka viņus varētu saistīt rakstnieka atspoguļotā pasaule- 20. gadsimta pirmās piektdaļas latviešu zemnieku vide, sadzīve un nerakstītie likumi, revolūciju, represiju un karu laikmeta vēsturisko notikumu un garīgo strāvojumu "dzirnakmeņu" berzta jauna cilvēka grūtais mākslas un morāles principu pārvērtēšanas process un jaunas ticības meklējumi. Fricis Bārda rakstīja,ka Austriņa pirmais dzejoļu krājums esot raibs kā pupas zieds un tur saklausāmas gan filozofiskas atziņas, gan sivēna kviekšana. Liekas, šo spriedumu varētu attiecināt arī uz visu Antona Austriņa plašo un daudzkrāsaino mākslu kopumā. Viņa 34 literārā darba gados publicētajos dzejoļu un poēmu, stāstu, tēlojumu un miniatūru krājumos , kultūrvēsturiskajā laikmeta hronikā- nepabeigtajā romānā "Garā jūdze", atmiņu rakstos par Rūdolfu Blaumani, Kārli Skalbi, Antonu Salumu, Emīlu Dārziņu, Jāni Ozolu,brāļiem Kaudzītēm un citiem māksliniekiem un vienīgajā lugā "Naidnieki" vienas noteiktas mākslinieciskās metodes, reliģiskās vai politiskās pārliecības strikts piekritējs var atrast gan tuvus, gan pilnīgi nepieņemamus notikumus, tipus, mākslinieciskos līdzekļus un uzskatus. Maigu romantiķi atbaidīs satura un valodas prozaiskums, reālistu- rakstnieka jaunības laika darbu dekadentiskā simbolisma iezīmes- simboli, egocentriskums, arī vēlāk sastopamā mistika. Radikāli kreisi noskaņotos saniknos Austriņa aiziešana no masu politiskās cīņas, ne kristieši, ne liela daļa dievturu nespēs pieņemt pagānisma un kristietības sintēzi viņa pasaules izpratnē. Impresionistiski atvērtā literāro darbu kompozīcija, kur notikumu reizēm vispār nav, vai tiem visai pieticīga nozīme, bet galveno vietu ieņēmis spilgts raksturs vai iespaidu glezna, apgrūtina Austriņa daiļrades klasificēšanu,un rakstnieks dēvēts gan par vienu no nedaudzajiem tīrajiem latviešu impresionistiem, gan par dekadentu un "dekadentisko maldu purvu " izbridušu savdabīgu vērotāju reālistu. Austriņa personību un mākslu pilnīgi ietilpināt kādas vienas uzskatu sistēmas vai daiļrades metodes "mērtraukā " nemaz nav iespējams. Mākslinieks ir pārāk brīvs un dzīvības pilns, lai fanātiski sekotu kādiem no paša būtības neizrietējušiem teorētiskiem noteikumiem. Vilšanās vienā daļā 1905. gada revolūcijas " aukasvēstnešu ", reakcijas laika briesmīgie upuri un dekadentu sludinātais ētiskais relatīvisms viņu atradinājuši no aklas sekošanas priekšrakstiem un principiem.( .. ) Maruta Cīrule- Stelmaka. -Druva,( Novadnieks), 1999.g. 19. janvārī.
Ieteikt
12