1990. gada 4. maijs ir diena, kas neizdzēšami ierakstīta Latvijas vēsturē. Pēc garām diskusijām plkst. 19.20 Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāti ar 138 balsīm pieņēma Latvijas Neatkarības Deklarāciju, solidarizējoties ar abām pārējām Baltijas republikām, kuras to bija izdarījušas jau iepriekš. 18. martā bija notikušas Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanas, kurās no 201 vienmandāta apgabala 131 uzvarēja Latvijas Tautas frontes atbalstītie deputātu kandidāti. Viņu vidū bija arī trīs Saldus rajonā ievēlētie Augstākās Padomes deputāti – LPSR Augstākās Padomes Prezidija sekretārs Imants Daudišs (1945–2002), kolhoza “Druva” valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Bērziņš un Vides aizsardzības kluba prezidents Arvīds Ulme. Tiklīdz tika nosaukts 134 par Neatkarības Deklarāciju nobalsojušais deputāts, zāli pāršalca dimdoši aplausi – ar to pietika, lai Deklarāciju pieņemtu. “Un tad sveicienu un paldies saucienu pavadīti, viņi nāk ārā, lai dotos uz Daugavmalu, uz manifestāciju. Virs galvām pacelti pirksti v veidā – victory – uzvara. Visi viņi ir laimīgi un svinīgi. Man priekšā stāvoša pavecāka sieviete neaplaudēja, skaļi neizteica savu atbalstu deputātu runām. Tikai ik reizi augstu virs galvas pacēla Lielvārdes jostu, un laiku pa laikam viņai pa vaigu noritēja spoža asara.”