Kā pareizi smieties?
Ms IrēnaIevietots: 17. apr 2011 10:11
Smiekli mēdz būt dažādi - skaļi, klusi, kautrīgi, dārdoši… Tā ir skaņa, ko no sevis izlaižam, lai gan dažkārt bikluma un kompleksu mākti no tās baidāmies. Iespējams, klusajiem smējējiem kādreiz bērnībā ir aizrādīts par spilgtām izpausmēm. Tā iespaidā viņi pieņēmuši lēmumu neizlekt, jo skaļi smiekli padara tevi it kā lecīgu, dzirdamu un redzamu - tu palaid skaņu vaļā nekontrolējot, tā ir pašrealizācijas vajadzība. Cilvēks var dziedāt, raudāt, runāt tā, lai dzird, un arī brīvi smieties. Bet, ja kāda tā laika autoritāte pateikusi “Ko tu te smejies tik skaļi!” un cilvēks sapratis, ka tā darīt ir neatbilstoši, tad turpmāk labāk izvēlas klusu “hi, hi, hi”, vairs neatļaujoties to “ha, ha, ha”, kad asaras šķīst un tu vairs nedomā, kāds izskaties tajā brīdī. No sirds smejoties, cilvēks pārdzīvo pozitīvu sprādzienu, kas ir arī smieklu terapijas seansu pamatā. Smiešanās ir tas provokatīvais pavediens, ko nereti psihologi izmanto, lai atraisītu vaļā problēmu mezgliņu. Humors noder vienmēr, pat runājot par nopietnām lietām, var iepīt kādu asprātīgu salīdzinājumu, anekdoti, kas ļauj atslābt. Tā ir zaļā gaisma, ka dažkārt der tāda piecminūte, kad par kaut ko pasmejamies un šādi atpūšamies, jo cilvēks nespēj nopietnā garā 24 stundas no vietas koncentrēties. Ja smieties ar skaņu nav pierasts, to var iemācīties. Piemēram, drošā vidē, mājās, lasot kādu smieklīgu grāmatu vai skatoties komēdiju, pamēģini, kā tas ir, kad telpā ienāk smiekli. Vajag sevi provocēt, un tad jau jūt, ka nekas briesmīgs nenotiek, un pamazām to var atļauties arī kompānijā. Protams, nevajag smieties ļoti skaļi un nesavaldīgi situācijās, kur tas nav atbilstoši, bet neformālā vidē, ja cilvēki joko, šie smiekli atraisa no stīvuma.
Ieteikt
2