Pirms 3 gadiem biju atradis sev mājas pie kāda jauna pāra. Saimniece mani mīlēja un loloja līdz brīdim, kad saimnieks atveda mājās suni...
Es tiku patriekts ārā. Nav jau tā, ka man laukā nepatiktu, tiku arī pa laikam ielaists iekšā. Taču līdz brīdim, kad ieradās saimnieks. Tad man atkal vajadzēja iet ārā. Tā es pieradu pie ielas un labprāt tur pavadīju savu laiku, ik pa reizei viesojoties pie kaimiņiem un tur ieturoties. Reizēm pat pavadot tur naktis. Īpaši jau aukstajās ziemas dienās.
Un tad, pirms nepilna gada, mani piemeklēja nelaime - mani notrieca mašīna. Kāda meitene bija to paziņojusi maniem saimniekiem. Saimnieks tūlīt gribēja mani iemidzināt, bet saimniecei bija manis žēl, un viņa gribēja cīnīties par mani.
Bija sadragāta visa labā puse - abas labās ķepas, labā acs un galvaskauss. Mani "salaboja", vai drīzāk - mazliet pielaboja.
Joprojām nevaru aiztaisīt muti, kas liek mēlei pastāvīgi karāties, un neko neredzu ar labo aci, bet dzīvot varēja.
Tomēr saimnieki turpināja mani laist ārā. Tā nu vadīju savas dienas pārsvarā pagalmā, bieži domāju par laiku, kad vēl biju mazs un mīlēts. Es bieži vien paliku tik netīrs, ka nespēju pats nomazgāties, to ir ļoti grūti darīt, ja mēlīte visu laiku ir ārā. Šī iemesla dēļ mani nereti mazgāja mani mīļie kaimiņi, jo viņi nespēja paciest, ka tā smirdu. Skumji, jo ar savu sāpi biju viens un pilnīgi lieks.
Gāja laiks un nu mana dzīve kļuva vēl grūtāka. Es saaukstējos... Puņķi tek un izkalst tā, ka pat elpošana man tagad sagādā grūtības. Arī siekalas vairs nespēju kārtīgi norīt, atkal dēļ mēles un arī aizliktā deguna. Kažoku kopt palicis vēl grūtāk. Esmu zaudējis krietnu daudzumu svara. Šķiet pat mana domāšana sāk atpalikt, jo ,lūdzoties barību, nepamanu, ka man to ieliek trauciņā. Tāpēc ēdu es retāk nekā agrāk, lai gan par apetīti nesūdzos.

Diemžēl, arī kaimiņi vairs nespēja man palīdzet, tādēļ tagad esmu nonācis "Tutti Palīdzība Dzīvniekiem" aprūpē.