20. gadsimta nogalē Latvijas ceļotāji bija iemīļojuši divus Žemaitijas apskates objektus, kuri tapuši, pateicoties spilgtu personību drosmīgajām iecerēm un sīkstajai neatlaidībai – Mosedis ciema Akmeņu muzeju, ko veidojis vietējais ārsts Ints, un ļoti neparasto, bet fascinējošo Haosa muzeju, ko iekārojusi Orvidu ģimene.

Patlaban topā ir Dziedošo akmeņu ieleja netālu no Darbenai. Šīs neparastās ielejas veidotājs ir Mosedis ciema daktera kolēģis profesionālā jomā, respektīvi, arī ārsts. Ar abiem jau senāk tapušajiem apskates objektiem – Mosedis Akmeņu muzeju un Haosa muzeju – Darbenai ārsta ieceri vieno tas, ka arī viņa projektā nozīmīgu lomu spēlē akmeņi, bet savukārt atšķir fakts, ka Dziedošo akmeņu ieleja tiek veidota strikti pēc japāņu ainavu arhitektūras likumiem, lai rezultātā taptu Eiropā lielākais japāņu dārzs ar kopējo platību 16 ha.

  Pirms vairākiem gadiem, kad dārza veidošana vēl bija pašā sākumposmā, ārsta un viņa tuvinieku stāstītais, ka Žemaitijas lauki, kas atrodas nomaļus no lielajiem autoceļiem un pilsētām, pārvērtīsies par japāņu tradīcijām atbilstoši iekārtotu parku, likās gluži kā gaisa pils, kam nav saistības ar īstenību. Tomēr gadu pēc gada, braucot uz Dziedošo akmeņu ieleju, novēroju, ka soli pa solim iecere tomēr materializējās. Tipiskās Žemaitijas lauku ainavas vietā parādījās agrāk nebijuši koki, krūmi, puķes, no akmeņiem radītas kompozīcijas un mākslīgi veidoti ūdens vijumi. Aizvadītajā vasarā Dziedošo akmeņu ielejā bija sastopami arī pavisam īsti japāņi, kuri bija ieradušies konsultēt dārza veidošanas gaitu. Atbraucēji mums, ceļotājiem piedāvāja iegādāties japāniskus suvenīrus un nogaršot Tālo Austrumu tējas.

Un, lūk, izrādās ir pilnīgi reāli sēdēt uz akmens Žemaitijā, malkot japāņu tēju, šūpot japāņu vēdekli un aplūkot Tālajiem Austrumiem raksturīgos augus, dzenam saknes Lietuvas zemē!

Kā zināms, ainavu arhitektūra Japānā ir attīstīta ļoti augstā līmenī un arī mūsu pašu Likteņdārzs top pēc japāņu ainavu arhitekta projekta. Atšķirībā no Likteņdārza Dziedošo akmeņu ieleja gan nav piemiņas vieta ar kultūrvēsturisku nozīmi, bet gan vienkārši estētisks baudījums ceļotājiem.

  Skaidrs, ka Darbenai pusē mītošajam ārstam netrūkst finansiālu iespēju grandiozā projekta īstenošanai, un arī, neapstrīdami, viņu patiešām piesaista japāņu dzīves stils un pasaules uztvere. Naudu svešā makā vai bankas kontā nav ko skaitīt, lai arī daudziem Dziedošo akmeņu ielejas apmeklētājiem jautājums „no kurienes nauda, ko?” likumsakarīgi rodas. Bet jāsamierinās vien ar to, ka atbilde paliek noslēpumainības plīvurā tīta, un galu galā tā ir paša dārza veidotāja darīšana, nopelnījis viņš naudu vai mantojis, svarīgāks ir finansiālo līdzekļu ieguldījumu rezultāts – unikāls apskates objekts, kam līdzīgu Lietuvā neatrast. Jo varēja taču cilvēks naudu izšķērdīgi notriekt, vai sīkstulīgi glabāt bankā, bet nē! Viņš labāk izvēlas uzburt Japānu Žemaitijā! Japāņu dārza veidotājs gan to nav sacījis, bet, iespējams, viņam kā inteliģences pārstāvim pievilcīga šķiet doma padarīt estētiski pievilcīgāku savu novadu, un varētu būt, ka viņš iedvesmojies no agrākos gadsimtos dzīvojušajiem gara radiniekiem – gan netālās Kretingas ziemas dārza veidotājiem, gan Palangas grāfa Tiškēvica, kas pie savas pils izveidoja krāšņu parku pēc franču ainavu arhitekta ieteikumiem. Jo, gan Kretingas Ziemas dārzs, gan Palangas ainaviskais parks joprojām ir apskatāmi, bauda popularitāti ceļotāju vidū un vairo Žemaitijas slavu.

  Gluži atklāti un labprāt Dziedošo akmeņu ielejas ieceres autors stāsta, ka tieši japāniskās – nevis angļu vai franču – dārza veidošanas tradīcijas viņu piesaistījušas tāpēc, ka esot saskatāma radniecība starp pasaules uztveri Žemaitijā pagānisma laikā un japāņu sintoismu. Kas senajam žemaitim bija svētbirzes, tas sintoisma piekritējiem – dārzi! Radniecība balstās arī pārliecībā, ka dievišķais, sakrālais spēks rodams dabā, un apkārtējās vides harmonija spēj sekmēt cilvēka iekšējo harmoniju. Turklāt, tāpat kā Latvijā, arī Lietuvā, pēdējā laikā Tālie Austrumi daudzu cilvēku skatījumā ieguvuši īpaši magnētisku pievilcību. To apliecina gan japāņu izcelsmes rakstnieka Haruki Murakami grāmatu popularitāte, gan interese, kas tiek veltīta japāņu filmām, mūzikai un pat ēdieniem – suši, piemēram.

Bet kā tad ar tiem akmeņiem, vai viņi tiešām dzied? Jāsaka, japāņu dārzā akmeņi nav tikai ainavu veidojoši elementi, bet tiek uzskatīti par informācijas glabātājiem, spēka simboliem un mierinātājiem – nu, gluži kā latviešu tautas dziesmā par bēdas likšanu zem akmens un iešanu pāri dziedot. Ja gadās dzirdēt dārza veidotāja mātes vadītu ekskursiju, tad uzmanība tiek vērsta arī uz zīmēm, kas saskatāmas dažādos – lielākos un mazākos – akmeņos.

Dziedošo akmeņu ieleja ir vieta, kur priecāties par cilvēka neatlaidību, īstenojot savus sapņus, un izbaudīt rāmu pastaigu dabā, jo mēdz sacīt, ka trauksme un steiga ir harmonijas lielākās ienaidnieces. 

Visu rakstu var lasīt Impro mājas lapā - http://www.impro.lv/?selected=articles…