Ietērpšu dzejā augumu Tavu,
Mežģīņu rindās ievīšu to.
Lai spētu glabāt to savā sirdī,
Kā gleznu vārdos, kas manī skan.

Ietērpšu glāstos augumu Tavu,
Mežģīņu skūpstos ievīšu to.
Lai baudas pašos augstākos viļņos,
Glezna dzejā abos mūs skan.

Ietērpšu mīlestībā augumu Tavu,
Mežģīņu rasā mazgāšu to.
Lai glezna dzejā ietērpta kādreiz,
Burvību zaudēt nespēj nekad.
/Egils Dambis/