Kapitālistiskā pieeja ir saistīta ar to, cik daudz naudas mēs varam atstāt pēc sevis, cik daudz naudas esam nopelnījuši savas dzīves laikā un cik daudz varam nodot saviem radiniekiem, kad aizejam mūžībā. Pieņemsim, ka maniem bērniem paliek pieci miljoni dolāru un pieeja visiem pasaules resursiem, bet, ja pasaulē vairs nekā nav? Kādi ir bagātības novērtēšanas kritēriji šajā gadījumā? Vai mani bērni var teikt, ka viņi ir patiešām bagāti, ja viņiem nav, kur šo naudu tērēt? Ja nav dabas resursu, kurus mēs pārvēršam bagātībā, uz kuru pamata mēs veidojam un plānojam savu labklājību, tad kam mēs krājam naudu? Ja mums ir neauglīga zeme, nav skābekļa, bet bankā ir desmit miljoni dolāru, kāda ir jēga? Nebūs ko pirkt! Tāpēc, ja mēs neredzēsim nepieciešamību risināt vides jautājumus, ja nesapratīsim, ka mums ir jāmaina attieksme pret ekoloģiju, mums būs pasaule, kurā būs daudz naudas, bet trūks dabas resursu.

/No konferences "Globālā krīze. Tas jau skar ikvienu" Saite komentāros

#creativesociety #radošasabiedrība #globālākrīze #skarikvienu #ekoloģija #ali