Cirvis

Oficiālā lapa

 

Ieteikt
59

Māris Strazds par konkursa ideju, tā vēsturi un šodienu:


gal_131882423_middle„Es nenoliedzu meža apsaimniekošanas un koksnes resursu ieguves nepieciešamību. Runa ir tikai par apmēriem un par sastāvdaļu attiecībām. I
kviens ēdiens ļoti lielā mērā sastāv no ūdens un tajā vienmēr ir nepieciešama kaut drusciņ sāls. Taču ko mēs teiksim, ja svētku banketā mums pasniegs trauku TIKAI ar ūdeni, kurā būs DAUDZ sāls. Jo, šīs, lūk ir ēdiena svarīgākās komponentes, bet pārējās nav apspriešanas vērtas, turklāt, to būs gatavojis Valsts Labākais Pavārs. Šis salīdzinājums visai precīzi raksturo arī lēmumu pieņēmēju un „patieso labuma guvēju” — kokrūpnieku un ražotāju attieksmi un interesi par mežiem — koksni mums vajag daudz un ātri, bet viss pārējais „ir tikai muļķu emocijas”.

Kad pirms desmit gadiem es pirmo reizi ieraudzīju horizontu sniedzošu izcirtumu Rugāju pagastā, šis skats man iesprūda galvā. Mēģināju no tā atbrīvoties, un iesaistot daudzus citus, radās publicitātes akcija Cirvis 200X. Mēs saņēmām ziņas par gadījumiem, kam bija gan krimināla daba, gan par tādiem, kuru kriminalitāte izrietēja no dažu vienlīdzīgāku pilsoņu interesēs "nesakārtotiem" likumiem. Dažus mēs toreiz nominējām ar Cirvja tituliem.

Ir pagājuši desmit gadi. Šajā laikā daudz kas ir mainījies. Likumi ir safrizēti. Privātie meži ir sakārtoti. Mūsu valsts meži tiek ilgtspējīgi apsaimniekoti visas sabiedrības interesēs. Taču domāju, ka nav tālu tas laiks, kad Latvijas novadi savā starpā sacentīsies, no kura centra var nepakāpjoties ieraudzīt pēc iespējas vairāk citu novadu centrus vai kurš ātrāk varēs ieraudzīt lielu koku. Savukārt literāti un valodnieki apspriedīs senlatviešu frazeoloģisma "liels koks" jēgu un vēsturisko nozīmi.

Domāju ir vērts atskatīties uz noieto un izvērtēt padarīto. Gadiem ritot, avīzē arvien biežāk skatāmies uz bēru sludinājumiem, cerībā, ka neviena tuva drauga tur nebūs, bet bažas saglabājas, ja nu tomēr. Gadi maina attieksmi pret pasauli un arvien vairāk mēs skatāmies arī vecāku un vecvecāku bilžu albūmus, skatāmies paši savas skolas fotogrāfijas. Kādi mēs bijām toreiz. Mēs vācam fotogrāfijas - re, te es esmu pie gliemežvāka jūras krastā un tas tur lapas stūrītī, tas maziņais ir koks. Mēs tās rādām cits citam un priecājamies par tām. Un varbūt ir pēdējais laiks bildēt to šodienas mūsu dzīves būtisku sastāvdaļu, kuru mēs neviens vairs nevarēsim parādīt ne saviem draugiem, ne bērniem. Veidosim mūsu mežu ģimenes albūmu, lai vismaz uz ekrāna varam paskatīties, kā izskatās tas, ko latviski sauc šādā vārdā. Pēc mirkļa kādā vietā mums tas vairs nebūs iespējams nekad.

Mūsu vārdā un par mūsu labklājību domājošie mežu apsaimniekotāji protams ir labākie speciālisti un viņi zina, ko dara. Viss būs labi! Viss jau ir labi un paliek arvien labāk. Taču tas netraucē arī katram no mums paust savas domas. Nespekulējot ar "nelikumīgs", jo likumus rada itin bieži tie paši saimniekotāji un likumu interpretētāji vienmēr būs vienlīdzīgāki par citiem, jo dara to savās interesēs. Lai viņi rosās! Ir taču pilnīgi vienalga, vai cūcība ir likumīga vai nelikumīga. Atzīmēsim un celsim godā savus varoņus!

Piedalieties visi, kuri spiesti baudīt mūžam zilās izcirtumu tāles!”