Kā zaķīšu pirtiņas kūp rudenī uzartie lauki, un pērnā zāle, ko pavasaros dēvē par kūlu, kā pelēki austs vecmāmuļas lakats, pārklājusi zemi.
Grāvmalas kārklājā, spraucoties no cietās čaulas, saulei pretī sniedzas pūpolu samtainie vaidziņi. Silts vējš iegulstas lazdu audzē un, sapurinot skaras, gaisā paceļas blāvi dzeltenīgs ziedputekšņu kūliens. Debesis krāsojas spoži zilas, un tikai šur tur ielāsmojas pa vieglam dūmakas mākonītim. Un, saulei izlīstot pāri ziemas nogurdinātai zemei, gaiss spēlē atmodas simfoniju.
Liepas zarā, no visas savas mazās putna sirds, melodijas izloka strazda svilpe, sasaucoties ar augstu debesīs skanošiem cīruļu treļļiem. Ar arumiem pāri skrienošām ķīvītēm purvainē sakliedzas dzērvju pelēkie stāvi.
Sniegpulksteņu baltie zvani modina zemi un lazdaines pelēkumā, līdzās sūnu apņemtiem celmiem, šķiet spīguļo debesu drumslas. Tur, piesaulē izspraukušās, zilās vizbulītes mirkšķina acis.
Oši stāv gluži kā sardzē, cieši pieguļošos, pelēkos uzvalkos tērpti. Alksnis sašūpo zarus ar putošām skarām un ziedu brūnganiem čiekuriem. Tiem līdzās ievu krūms pumpurus briedē un spoguļojas dīķa rāmajā ūdens virsmā, gaidot veramies ziedu ķekarus un pirmo lakstīgalas dziesmu kuplajos zaros.
Sačukstas niedres un lepni, kaklus izslējuši, kā balti mākonīši, pa kluso ūdens virsmu aizslīd gulbju pāris, sasaucas ūdensvistiņas un citi putni, kas mājvietu atraduši niedrēs un ūdenszālēs.
Dzīvība rosās ne tikai uz zemes, arī ūdenī, mežā, gaisā.

Cilvēks vien nogaida, lai zeme izgaro ziemas sakrāto smagumu, lai zāle sāk zaļot un kokiem raisīties lapas. Tad pirmā sēkla saguls laukos un dārzos, briedējot ražu.

* * *

* * *