Santa Survila, 45 gadi. Miopātija
“Man prieku sagādā tas, ka varu būt cilvēkos. Agrāk man bija lieli kompleksi krēsla dēļ, bet tagad braucam uz koncertiem, ejam ciemos. Tā ir liela bauda – aizbraukt uz Jūrmalu un staigāt pa ielām. Tā pavisam vienkārši pastaigāties. Tāpat vien iegriezties kādā ieliņā un skatīties, kā zied ceriņi...
Mani kompleksi un bailes pazuda pirms diviem gadiem, kad nokļuvu kristīgā vasaras nometnē, kur bija daudz tādu cilvēku kā es. Viņi bija dziļi sevī – nevarēja nekur piedalīties, nekur iziet – nevarēja neko. Un tajā brīdī es sajutu, ka varu visu, ka varu būt kā citi! Dzīve kļuva pavisam citāda. Vesels cilvēks domātu: „Ārprāts! Dzīve beigusies!” Bet kamēr pats tā domā, tad arī citi tevi tādu redz.
Tagad es redzu, ka cilvēkiem, kuri paši staigā ar savām kājām, var būt tik lielas problēmas! Es viņos paklausos un man liekas, ka man pašai to problēmu nav.
Es piedalos un eju visur tur, kur iet tā saucamie veselie cilvēki, tikai katru iespēju un katru brīdi izbaudu daudz vairāk! Vairs nejūtos apspiesta un drūma.
Vīrs ir mans asistents, ļoti man palīdz. Esam kopā jau 13 gadus. Nesen bijām uz Dona koncertu „Sibīrija” , bet vasarā mums bija vesela koncerttūre – tā bija mana labākā vasara! Naktī Jūrmalā sēdējām ielas kafejnīcā, izbaudījām atmosfēru... Es gaidu vasaru! Ļoti. Tad ir lielākas iespējas būt cilvēkos.
Pirms nometnes es skeptiski izturējos pret lietām, kas saistītas ar kristietību, bet tur neatkarīgi no manas gribas es sajutu tā-ādu spēku! Tas, ko cilvēki saka vai domā, nav tik svarīgi. Svarīgs esi tikai tu pats un tas, kas ir ar tevi.”