Vēlāk manā birojā ienāca virsnieka kandidāts. Viņš ilgu laiku raudāja, neko neievērodams sev apkārt, un tad sacīja :

<< Ser, jums man jāpalīdz. Mana sieva pieprasa šķiršanos. Es tiko saņēmu no viņas
advokāta dokumentus, kas man jāparaksta. Es nespēju sekot līdzi virsnieku apmācības
programmai. Es pat negribu palikt armijā. Lūdzu palīdziet ! >>
<< Es zinu, kā jūsu problēmu atrisināt. Nometīsimies kopā ceļos un pateiksimies Dievam,
ka jūsu sieva vēlas šķirties. >>
Viņš to nevarēja saprast, tāpat kā Rons un Sjūzena. Kopā mēs rūpīgi izlasījam Rakstu pantus, kuros par to bija sacīts. Beidzot viņš nosprieda, ka vajadzētu pamēģināt.
Mēs kopā nometāmies ceļos, un viņš lūdza, nododot visu situāciju Dieva rokās un pateicās Dievam, ka Viņš ir ļāvis tam notikt.
Atgriezies savā apakšvienībā, viņš bija tik satriekts, ka viņam tika iedots atvaļinājums uz visu dienu. Viņš nolikās gultā, atkal un atkal atkārtojot :
<< Paldies, Kungs, ka mana sieva vēlas šķirties. Man g... Lasīt tālāk

„Vai mani apmierina mana dzīve? Vai esmu laimīgs savā dzīvē? Vai mani nemāc skaudība? Vai arī tā būtu mantkārība?”
Šādi un daudzi citi jautājumi mums ik pa laikam mēdz uzmākties. Būdami ērtību pārņemti, mēs bieži sūkstāmies, ka mums dzīvē neveicas, ka visi ir mūs pametuši un nevienam neesam vajadzīgi. Bieži vien tas notiek tāpēc, ka mēs meklējam kādu, kurš varētu mierināt mūsu alkas pēc žēluma atbalsta (kas mūsdienās ir populāra „slimība”) vai arī mēs esam tik ļoti piepildīti ar ārējām un iekšējām tukšībām, ka tas mums atņem visu. It kā daudz, bet tomēr maz jeb šajā gadījumā nekā.

Šajās pārdomās es pievērsīšos pazemojumam. Pazemojumam, ko mēs pazīstām kā nabadzību. Mēģināšu savas domas sakopot un izskaidrot kā esmu to iepazinis un izjutis.

Es esmu pateicīgs vienam no semināristiem, kurš mani uzaicināja doties pastorālajā projektā uz sociālo māju, kas atrodas Prūšu ielā, Ķengaragā (pastorālais projekts ir, ja tā var teikt, aktivitāte, kurā no 2.-5. kursa studenti, mācību la... Lasīt tālāk