Kurzeme.
SolvitaIevietots: 3. feb 2016 21:14
Dundagas novads ir pašvaldība Kurzemes ziemeļos. Robežojas ar Ventspils, Talsu un Rojas novadiem, kā arī 36 km garumā ar Baltijas jūru un Rīgas jūras līci. Novads izveidots 2009. gadā, apvienojoties bijušā Talsu rajona Dundagas un Kolkas pagastam. Lielākā apdzīvotā vieta un administratīvais centrs ir Dundagas ciems. Klimats. Šlīteres Zilie kalni nosacīti ir klimata robeža Dundagas novadā. No Šlīteres Zilo kalnu kraujas uz dienvidiem Ziemeļkursas augstienes Dundagas pacēlumā nokrišņu daudzums ir 650–750 mm gadā, gada vidējā gaisa temperatūra par aptuveni 0,6° zemāka nekā piegulošajās teritorijās. Bezsala periods ilgst aptuveni 140 dienas. Piejūras zemienē ir mēreni silts un mitrs klimats ar izteiktu jūras ietekmi. Vasaras ir relatīvi vēsas (jūlija vidējā temperatūra 16,3°C). Ziemas maigas (februāra vidējā temperatūra -3,5°C), mākoņainas, ar nepastāvīgu sniega segu, biežiem atkušņiem, piekrastē arī ar biežu miglu. Piejūras klimatam raksturīga minimālo temperatūru sasniegšana februārī, nevis janvārī. Valdošie ir rietumu un dienvidrietumu vēji. Tiešā jūras robežas tuvumā vēja ātrums ir vidēji par 5,5 m/s lielāks nekā iekšzemē. Nokrišņu vidējais daudzums ir 568 mm gadā, un tas ir viens no vissausākajiem apgabaliem Latvijā. Gadā vidēji ir 77 saulainas dienas, bet saules spīdēšanas ilgums nepārsniedz 920 stundas gadā. Augsnes sasaluma vidējais dziļums ir tikai 18 cm, bet sniega sega ir nenoturīga un parasti izveidojas tikai janvārī. Tās vidējais biezums 4 – 14 cm. Piekrastē jūras ūdens vidējā gada temperatūra ir 7,3°C, bet reģistrēts arī 25,6°C silts ūdens. Jūras līmeņa svārstības nepārsniedz ±1 metru. Reljefs. Šlīteres Zilie kalni Novada dabas īpatnības nosaka atrašanās divos būtiski atšķirīgos fizioģeogrāfiskajos rajonos — Piejūras zemienes Irves līdzenumā un Ziemeļkursas augstienes Dundagas pacēlumā. Teritorijas raksturīgākās iezīmes ir lieli mežu masīvi, purvi un slapji zālāji, plaša laukakmeņu izplatība. Novada reljefs formu ziņā nav īpaši kontrastains. Piejūras zemienes daļas veidošanās ir saistīta ar pēcleduslaikmeta Baltijas jūras senāko stadiju baseinu darbību. Absolūtie augstumi svārstās no 5 m līdz 10 m virs jūras līmeņa. Tas ir tipisks abrāzijas—akumulācijas līdzenuma reljefs. Baltijas ledus ezera laikā šeit ir valdījuši seklas jūras piekrastes apstākļi. Sakarā ar ūdens mazcaurlaidīgas morēnas un pamatiežu seklumu, teritorija ir mitra, vietām purvaina. No Dundagas pacēluma šo teritoriju atdala Šlīteres Zilo kalnu krauja, kuras relatīvais augstums vietām pārsniedz 30 m, bet slīpums ir 30—45°. Šlīteres krauja sakrīt ar Baltijas ledus ezera seno krastu un lokālo zemes garozas lūzumu. Krauja ir īpaši interesanta reljefa forma ar lielu estētisko vērtību, sevišķi pie Šlīteres. Pārējo novada teritorijas daļu aizņem Dundagas pacēlums, kuru no Vanemas pauguraines atdala Rojas upes ieleja. Pacēluma virsmu veido lēzeni viļņots morēnas līdzenums, bet dienvidu daļā arī limnoglaciālie līdzenumi. Dundagas pacēlums ir tipiska cokolaugstiene, kas veidojusies pēdējā kontinentālā Valdaja apledojuma eksarācijas darbības rezultātā. Vidējie absolūtie augstumi ir 50—60 m virs jūras līmeņa, atsevišķās vietās — ap 90 m. Daļa šī pacēluma lēzenās daļas ir bijusi pārveidota pēcleduslaikmeta limnoglaciālo procesu rezultātā. Ūdeņi. Novada teritorijas ietilpst Ventas baseina apgabalā, un tajā nav ne lielu upju, ne ezeru. Ūdeņu teritorijas aizņem 789 ha, jeb 1,2% lielu novada platību, savukārt 13,4 ha veido zeme zem zivju dīķiem. Novada teritorijā ietilpst 6 Ventas apgabala virszemes ūdensobjekti, no kuriem lielākās platības aizņem Baltijas jūras (Irbe-Roja) un Pāces ūdensobjekti, bet mazākas teritorijas Lonastes, Raķupes, Rojas un Stendes ūdensobjekti. Pārsvarā šajos ūdensobjektos ietilpstošās upes ir tipiskas līdzenuma upes ar vāji izveidotām ielejām, kuru augšteces galvenokārt atrodas Dundagas pacēluma centrālajā daļā. Lielākās upes Baltijas jūras (Irbe-Roja) ūdensobjektā ir Mazirbe, Pitragupe, Pilsupe un Milzgrāvis, Pāces ūdensobjektā Pāce, Alakste un Štēburgupe, Lonastes ūdensobjektā Ostupe, Raķupes ūdensobjektā Raķupe, bet Rojas ūdensobjektā Jaunarāja. Piekrastes ciemos dažādos laika periodos un apjomā ir ierīkoti grāvju tīkli, no kuriem daudzi ir aizbiruši, aizauguši un nepilda savas funkcijas. Vairākās vietās, ciemu teritorijās, nefunkcionē notece uz jūru, jo daudzu gadu laikā tās aizpūstas ar smiltīm, un to vietās izveidojušās priekškāpas. Dabā esošo grāvju uzturēšana jāveic regulāri, novācot apaugumu un ūdensteces aizsērējumu. Lielākās ūdenstilpnes novadā ir mākslīgie dīķi Dundagas pagastā: Pāces dīķis (32 ha), Stirniņu dīķis (26 ha), Kaļķu dīķis (22 ha) Dundagas dīķis (12 ha) un Pāces dzirnavezers (8,5 ha). Kolkas pagastā lielākās ūdenstilpnes ir dabīgās ūdenskrātuves – ezeri: Lielais Pēterezers (2,9 ha), Mazais Pēterezers (0,8 ha) un Pižezers (Vecezers) (1 ha), kas ir tipiski piejūras ezeri un izvietojas parelēli krasta līnijai izvietotās vigu ieplakās. Lielākās mākslīgās ūdenskrātuves Kolkas pagastā ir Vaides dīķis un Zēņu dīķis. Dundagas novadam ir 36 km gara piekrastes un pludmales teritorija, un tas robežojas gan ar Rīgas jūras līci (Rīgas jūras līča mēreni atklāto smilšaino krastu), gan atklāto Baltijas jūru (dienvidaustrumu atklāto smilšaino krastu). Purvi. Purvi aizņem 3051,3 ha, jeb 4,5% lielu novada teritoriju. Lielākais pēc platības ir Bažu purvs (1880 ha), kas atrodas Kolkas pagasta un Slīteres Nacionālā parka teritorijā. Dundagas pagasta teritorijā atrodas trīs lieli sūnu purvi — Piltenes purvs (284 ha), Rukšu purvs (95 ha) un Sausteres purvs (68 ha). Bažu un Rukšu purvs atrodas īpaši aizsargājamo dabas teritoriju robežās, līdz ar to kūdras ieguve tajos ir aizliegta. Pašlaik no visiem purviem kūdras ieguve notiek tikai Piltenes purvā. [4] Īpaši aizsargājamās dabas teritorijas. Novadā atrodas samērā daudz īpaši aizsargājamo dabas teritoriju - viens nacionālais parks, 7 dabas liegumi, 26 mikroliegumi, 78 dabas pieminekļi, kuru skaitā ir aptuveni 69 dižkoki, viena aleja, 8 ģeoloģiskie un ģeomorfoloģiskie dabas pieminekļi ar 3 dižakmeņiem. Slīteres Nacionālais parks (bez jūras teritorijas) kopā ar 7 dabas liegumiem aizņem 27,7% no novada teritorijas. Vēsture. Dundagas novads līdz 13. gadsimtam atradās Kursas Vanemas zemes ziemeļos, ko pārsvarā apdzīvoja līvi. 1237. gadā Dundagas novadu savā pārvaldībā ieguva Rīgas bīskapija, 1245. gadā Rīgas bīskaps Nikolajs to piešķīra Rīgas domkapitulam. 1256. gadā Rīgas arhibīskaps Alberts, domkapituls un Vācu ordenis vienojās, ka Dundaga (latīņu: Donedange) paliks Rīgas domkapitula pārvaldē.1310. gadā pilsnovadu pārvaldīja Dundagas fogts Johans, 1359. gadā to ieņēma Livonijas ordenis, 1389. gadā Kurzemes bīskapijas karaspēks, bet 1434. gadā Rīgas domkapituls pilsnovadu pārdeva Kurzemes bīskapam. Kad 1560. gadā Dānijas karalis Frīdrihs II atpirka Kurzemes bīskapa tiesības par labu savam jaunākajam brālim Magnusam. Pēc Piltenes mantojuma kara Dundagas pilsnovads 1585. gadā kļuva par Polijas karaļa "kroņa" lēni (Piltenes apgabala sastāvā). No 1818. gada Kurzemes guberņas sastāvā. Pēc 1920. gada agrārās reformas Dundagas muižu ar Āžu, Ģibkas, Ģibzdes, Kaļķu, Kolkas, Ķurbes, Laukmuižas, Slīteres, Sūdes, Valpenes pusmuižām un Dundagas mācītājmuižu atsavināja un sadalīja 964 vienībās 11 799 ha kopplatībā. Pēc 1990. gada izveidoja Dundagas un Kolkas pagastus, 2009. gadā tos apvienojot tikai izveidots Dundagas novads. Administratīvais iedalījums[labot šo sadaļu labot pirmkodu] Novadu veido Dundagas (557,2 km2) un Kolkas pagasti (117,9 km2) . Apdzīvotās vietas. Dundagas pagasta teritorija ir sadalīta teritoriālos ciemos, par pamatu ņemot vērā īpašumu iedalījumu ciemos 1939. gadā - līdz ar to visa pagasta teritorija ir iedalīta 38 šādos teritoriālos ciemos, kam ir precīzi noteiktas robežas un piesaistītas apdzīvotās mājas. Vairumā gadījumu vārdam "ciems" ir vietvārda statuss. Dundagas pagastā ciema statusam – kā blīvās apbūves teritorijām – atbilst apdzīvotās vietas Dundaga, Jaundundaga, Kaļķi, Neveja, Pāce un Vīdale. Pārējā Dundagas pagasta teritorijā raksturīgais apdzīvojuma veids ir viensētas vai retinātas viensētu grupas. Kolkas pagasta teritorijā atrodas astoņi ciemi: Sīkrags, Mazirbe, Košrags, Pitrags, Saunags, Vaide, Kolka un Uši. Pagasta apdzīvojuma īpatnība ir tā izvietojums šaurā piekrastes joslā, kas vēsturiski saistīts ar dabas apstākļu īpatnībām un iedzīvotāju nodarbošanos. Piejūras ciemos saimnieciskā darbošanās vēsturiski bijusi saistīta galvenokārt ar jūru – zvejniecību, jūrniecību, vēlāk arī ar atpūtu. Turklāt tūlīt aiz samērā sausās un dzīvošanai piemērotās kāpu joslas sākas purvi un mitri meži. Divos novada lielākajos ciemos Dundagā un Kolkā kopā dzīvoja apmēram 53% no visiem novada iedzīvotājiem. Abos ciemos ir daudzdzīvokļu mājas un pietiekoši labi attīstīta inženierinfrastruktūra. Vairumā zvejniekciemu saimnieciskā dzīve vairs nenotiek. Tomēr vasarā iedzīvotāju skaits Kolkas pagasta ciemos palielinās apmēram 4,5 reizes. Tā kā lielas novada teritorijas aizņem meži un purvi, tad viensētas blīvāk ir izvietojušās gar valsts un pašvaldību autoceļiem . Tautsaimniecība. Galvenās uzņēmējdarbības nozares Dundagas novadā ir mežizstrāde, kokapstrāde, tradicionālā lauksaimniecība, piena lopkopība, piena pārstrāde, zivsaimniecība un tūrisms. 2011. gada 31. decembrī Dundagas novadā bija reģistrēts 431 patstāvīgais uzņēmums, individuālie komersanti un saimnieciskās darbības veicēji, no kuriem 82% Dundagas pagastā un 18% Kolkas pagastā. Tikai 60% no reģistrētajiem uzņēmumiem bijuši aktīvi tirgus sektora dalībnieki, līdz ar to reālā uzņēmējdarbības aktivitāte novadā vērtējama kā samērā vāja. Gan ražošanas apjoma, gan nodarbināto strādnieku skaita ziņā lielākie novada uzņēmumi ir SIA "Gabriēla", piensaimnieku lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvā sabiedrība "Dundaga", SIA "Līcis 93", SIA "Tonuss un partneri", SIA "ICO", SIA "Ints", SIA "Dundagas meži" un SIA "Dundaga" . Izglītība. Pirmsskolas izglītība Dundagas novadā pieejama Dundagas pirmsskolas izglītības iestādē „Kurzemīte” un Kolkas pirmsskolas izglītības iestādē „Rūķītis”. Vispārējo izglītību skolēni iegūst Dundagas vidusskolā, Kolkas pamatskolā un Mazirbes internātpamatskolā. Profesionālās ievirzes kultūrizglītību var iegūt Dundagas Mākslas un mūzikas skolā [4]. Sports. Lielākās iespējas nodarboties ar sportu ir novada lielākajās apdzīvotajās vietās Dundagā un Kolkā. Dundagas vidusskolā atrodas sporta zāle, kurā notiek sporta nodarbības skolēniem, kā arī dažādi sporta pasākumi. Pie abām Dundagas vidusskolas ēkām ir iekārtoti sporta laukumi. Kolkas pamatskolā sporta zāle atrodas trešajā stāvā un, pēc ekspertu slēdzieniem, nav iespējams tajā organizēt nodarbības ar dinamiskām slodzēm. Ir pabeigta būvniecības 1. kārta Kolkas sporta zālei pie Kolkas pamatskolas, diemžēl nepietiekama finansējuma dēļ tās būvniecība ir apstājusies. Kolkā pie pamatskolas iekārtots sporta laukums, bet atsevišķi novietots zvejnieku kolhoza padomju gados iekārtotais stadions. Atsevišķs mazāks sporta laukums iekārtots pie Mazirbes internātpamatskolas, savukārt Kaļķos un Vīdalē iekārtoti laukumi pludmales volejbolam. Kultūra. Novadā darbojas sekojoši kultūras centri: Dundagas Kultūras pils, Kolkas Tautas nams, Līvu Tautas nams, Līvu centrs "Kūolka", Vīdales saieta nams. Novadā ir izveidota Dundagas novada Centrālā bibliotēka, kurai ir struktūrvienības Kaļķos, Kolkā, Mazirbē un Vīdalē. Atbilstoši iedzīvotāju skaitam salīdzinoši aktīvākās ir bibliotēkas Dundagā un Kolkā. Novadā darbojas akreditēts muzejs "Kubalu skola – muzejs", kas apsaimnieko valsts aizsargājamo kultūras pieminekli Kubeles (Kubalu) skola, tā sētu un tuvāko apkārtni . Reliģija. Novadā savos dievnamos darbojas luterāņu draudzes Dundagā, Kolkā un Mazirbē, pareizticīgo draudzes Kolkā un Dundagā un baptistu draudzes Dundagā un Pitragā. Katoļu draudzes darbojas Dundagā un Kolkā (katoļu baznīcā), draudze "Prieka Vēsts" — Dundagā Ievērojami novadnieki[labot šo sadaļu labot pirmkodu] Ludvigs Adamovičs (1884-1943) - mācītājs un valsts darbinieks Viktors Bertholds (1921-2009) - pēdējais cilvēks Latvijā, kam dzimtā valoda - lībiešu Pēteris Dambergs (Pētõr Damberg, 1909-1987) - lībiešu valodnieks un dzejnieks Ernests Dinsbergs (1816-1902) - pedagogs, dzejnieks un publicists Nikolajs Drejers (1888-1919) - jūrnieks Arvīds Blūmentāls (1925-2006) - dēkainis Grizelda Kristiņa (1910-2013) - pēdējais dzīvais cilvēks, kuram lībiešu valoda bija dzimtā Heinrihs Kupfers (Heinrich Kupffer, 1814-1897) - luterāņu mācītājs Dzidra Ritenberga (1928-2003) - aktrise un režosore Kārlis Stalte (Kōrli Stalte, 1870-1947) - lībiešu dzejnieks Kolkasrags Kolka ir Kurzemes pussalas tālākais ziemeļu punkts, bet Kolkasrags ir izteiktākais zemesrags Latvijas piekrastē, vieta, kur vērojama divu jūru - atklātās Baltijas jūras un Rīgas līča - viļņu sastapšanās. Rags kā sēklis zem ūdens turpinās vēl 6 km garumā, un tā muguru jūra apskalo 0,5-3 metru dziļumā. Jūra ap Kolkasraga sēkli ir neskaitāmu kuģu bojāejas vieta. Sēkļa galā uz mākslīgas salas atrodas Kolkas bāka. Kolkasraga (Domesnes) vārds pirmo reizi satopams tekstā (1040.), kas iekalts Mērvalas rūnu akmenī Zviedrijā. Kolka kā apdzīvota vieta pirmo reizi rakstos minēta 1387.gada dokumentā. Kolkasraga apzīmējums dokumentos līdz 19.gadsimta beigām bija Domesnes, bet vietējie iedzīvotāji ciemu sauca par Kolkasragu. 20.gadsimtā nostiprinājies apdzīvotās vietas nosaukums Kolka, lībiski Kūolka. Sal. igauņu val. kolgas, kolk, somu kolkka - kakts, stūris, nostūris. Te ir vienreizēja iespēja vērot gan saullēktu, gan saulrietu jūrā vienuviet. Pavasara migrācijas laikā šeit ir ievērojama caurceļojošo gājputnu koncentrēšanās un atpūtas vieta. Adrese: Kolkasrags, Kolka, Kolkas pag., Dundagas nov., LV-3275 Tālrunis: +371 29149105 Epasts: kolkacape@inbox.lv Mājaslapa: www.kolkasrags.lv Kolkasraga priežu taka Taka ir 1,2 km gara un tā atrodas Baltijas jūras krastā uz rietumiem no Kolkasraga. Ejot pa taku uz jūru, vispirms škērsojam mežainās jūrmalas kāpas, tad pelēkās un visbeidzot baltās kāpas. Žuburainās zemzaru priedes ir dziļi ieputinātas smiltīs. To stumbri visā garumā atklājās pēc 2005.gada vētras, kas noskaloja priekškāpu, izgāza mežmalas priedes, izveidojot 1-3 m augstu stāvkrastu. Izskalotās priedes nav aizvāktas, jo kritušie koki nostiprina priekškāpu, veicina dabas daudzveidību. Par koku ievērojamo vecumu liecina lielie izmēri, ķērpji un sūnas, kas mājo uz to zariem. Iespējams, šie koki ir pārpalikums no priežu audzēm, kas pārcietušas meža ugunsgrēku un tam sekojošo jūras kāpu pārvietošanos. Vecie koki ir dzīves vieta ķērpjiem, koksnē dzīvojošiem kukaiņiem un sēņu sugām, kurām izdzīvošanu nespēj nodrošināt jaunāki koki. Ieskaties vērīgi, un tu pamanīsi skudru lauvu (Myrmeleon formicarius). Saudzēsim trauslo kāpu zemsedzi pārvietosimies pa šim nolūkam ierīkotām takām un ceļiem! Vairāk par dabas taku. Kājāmgājējiem, velobraucējiem, autoceļotājiem, dabas vērotājiem Slīteres nacionālajā parkā. Tālrunis: +371 28385025 Mājaslapa: http://slitere.lv/ Slīteres dabas taka Taka ir 1,2 km gara un atrodas vecākajā Slīteres nacionālā parka aizsargājamajā daļā (kopš 1921.gada), kas ilgu laiku tūristiem nebija pieejama. Te var iepazīt šai vietai raksturīgum Eiropas nozīmes aizsargājamus biotopus: senkrasta nogāzes mežus, minerālvielām bagātus avoksnājus, kaļķainus zāļu purvus, pārmitrus platlapju mežus. Vairāk par dabas taku. Kājāmgājējiem, velobraucējiem, autoceļotājiem, dabas vērotājiem Slīteres nacionālajā parkā. Tālrunis: +371 28385025 Mājaslapa: http://slitere.lv/ Pēterzezeru dabas taka 3,4 km garā taka ved pāri unikālu, nekur citur pasaulē nesastopamu, dabas veidojumu — kāpu un starpkāpu ieplaku sistēmu (kangari un vigas). Kāpu grēdas novietotas paralēli jūrai. Vigas un kangari veidojušies pirms 9000 gadiem, kad šeit vēl veidojās Baltijas jūra. Senākos laikos teju ikvienam kangaram un vigai bija nosaukums, mūsdienās tos zin vairs retais. Īpatnējie nosaukumi (Vīškangars, Kusperlankviga) radušies no lībiešu valodas. Bioloģiskās daudzveidības ziņā bagātākā ir Pēterezera viga, kas ir mājvieta retām augu un dzīvnieku sugām, arī purva bruņurupucim (Emys orbicularis). Senās jūras krasts — Stiebrukalns — ir augstākais kangars. Pēterezera dabas taka šķērso bijušo Ziemeļkurzemes šaursliežu dzelzceļa stigu, vienu no garākajiem un augstākajiem kangariem Stiebrukalnu un savulaik uzpludināto, bet vēlāk nolaisto Pīļu Dīķa vigu. Mazbānītis šeit kursēja līdz pat 1962.gadam un tas bija nozīmīgs vietējās satiksmes veids, kas savienoja Dundagu un piekrastes ciemus ar Ventspili un Talsiem. Mazā Pēterezera krastā izveidota atpūtas vieta. Savdabīgu ainavu veido zāļu purviņi, lāmas, upītes, ezeriņi un daudzveidīga augu valsts. Pavasaros un rudeņos vigas pārvēršas garenos, grūti pārejamos sezonas ezeriņos. Izbaudiet Ziemeļkurzemes mežu pievilcību un Ieskatieties mazo ezeriņu acīs! Vairāk par dabas taku. Kājāmgājējiem, velobraucējiem, autoceļotājiem, dabas vērotājiem Slīteres nacionālajā parkā. Tālrunis: +371 28385025 Ēvažu dabas taka un stāvkrasts Braucot pa Rīgas - Kolkas šoseju (P 131), pie Ēvažiem un Slīteres nacionālā parka robežas iespējams apskatīt vienu no retajiem Rīgas jūras līča stāvkrastiem. Tā augstums posmā starp Ušiem un Aizklāņiem ir 8-15 m. No autostāvvietas līdz stāvkrastam ved 300 m gara dabas taka, savukārt pie dabas takas sākuma atrodas autostāvlaukums. Kaļķupes ieleja un Puiškalns Kaļķupes ieleja atrodas pusceļā no Dundagas uz Ģipku (ap 3 km uz austrumiem no bijušās Kaļķu muižas un 500 m uz ziemeļiem no Īvnieku mājām) un tās virsotnē atrodas viens no dižākajiem Ziemeļkurzemes pilskalniem - Puiškalns. Jau 1809.g. ceļojuma piezīmēs minēts, ka kalna plakumā atradies vidēji liels akmens, kas pēc formas līdzinājies cilvēkam. Pie tā vietējie iedzīvotāji esot upurējuši. Darbā par Latvijas arheoloģiju - grāmatā «Necrolivonica» - tās autors prof. Frīdrihs Krūze ievietojis arī kāda 36 cm augsta akmens tēla zīmējumu ar paskaidrojumu, ka tas ir «Puiškalna akmens tēls». Tad akmens jau vairs nav atradies savā sākotnējā vietā, bet gan Dundagas pils ieroču istabā. 1866.g. šo tēlu aprakstījis Jelgavas gleznotājs un vēsturnieks Jūliuss Dērings, kurš minējis arī to, ka Puiškalnā atrasta vara bļoda, akmens cirvis un akmens kalts. Puiškalna nosaukuma izcelšanās pirmais skaidrojums saistīts ar minēto akmens tēlu, ko esot saukuši par «puisi». Otrs vēsta, ka senos laikos, kad latvieši vēl karojuši ar vāciešiem un kad gandrīz visi latviešu karavīri jau kaujās krituši, uz šī kalna salasījušies dzīvi palikušie, galvenokārt puiši, un līdz beidzamajam vīram turējušies pretī vāciešu pārspēkam. No tā cēlies nosaukums «Puiškalns». Pilskalna ierīkošanai izmantota ap 20 m augsta vieta zemesragā, starp Kaļķupes un Mazupītes stāvajām gravām. Pilskalna plakums ir iegarens, 30x80 m liels, ar samērā izteiksmīgu kultūrslāni. Precīzi datēt Puiškalnu pagaidām nav iespējams, jo arheoloģiskie izrakumi šeit nav notikuši. Literatūrā pilskalns dažkārt attiecināts uz senāko dzelzs laikmetu, taču, spriežot pēc tā ārējās formas (ar valni plakuma vienā galā), tas ir līdzīgs daudziem citiem tipiskiem vēlā dzelzs laikmeta (10.-12.gs.) Kurzemes pilskalniem. Liepniekvalka (Peldangas) alas Liepniekvalka krastos izveidojies smilšakmens atsegums, kurā avoti izskalojuši Latvijā netipisku alu un pazemes eju labirintu. Atsegums ir ap 5 m augsts un 20 m plats, ko veido Devona, Arukilas un Burtnieku svītas pelēcīgais smilšakmens. Tā ir sarežģīta šauru pazemes alu sistēma ar piecām ieejām. Alu kopgarums sasniedz 70 m - tas ir viens no garākajiem dabisko alu labirintiem Latvijā. To veido viena lielāka un divas mazākas sazarotas telpas, kas savā starpā savienotas ar tuneļiem. Alā izveidojušies vairāki pīlāri un smilšakmens stabi. Pēc aizgrūšanas alas atraktas, tomēr apskatāmas tikai no ārpuses, jo ejas tālāk pazemē aizbirušas ar smiltīm. Dundagas—Ģibzdes ceļa 10. km. Rīgzemju dižozols Tas ir ne tikai otrs resnākais Latvijā, bet arī Baltijā. Tā apkārtmērs krūšu augstumā ir 9,2 m, bet 2 m augstumā tikai 7,2 m. Kokam ir milzīgs sakņu kakls, kas paceļas gandrīz 2 m augstumā, stumbrs apaudzis ar lieliem māzeriem. Senatnē zibens nospēris ozola galotni, tāpēc tā vainaga augstums ir tikai 16,5 m (vainaga projekcija 19x24 m). Zeltapses (Upsīšu) dižakmens Dižakmens atrodas 1,6 km attālumā no Zilo kalnu kraujas un 500 m no Upsīšu mājām, bērzu birzē. Tā apkārtmērs 16,4 m, garums 5,9 m, platums 4,0 m, augstums 3,0 m, tilpums 30 m³. 20.gs. 80.gados parādās diskusija par akmens dīvaino novietojumu (uz balstakmeņiem) un akmenī iekaltajām zīmēm. Daži pētnieki uzskata šīs zīmes par rūnām, tādēļ akmens tiek dēvēts arī par Rūnu akmeni. «Rūnas» — skandināvu u.c. ģermāņu tautu lietots raksts, galvenokārt, īstos kapakmeņu un sakrālos uzrakstos. Skandināvu paražās ap 10. gs. cīņā kritušu varoni sadedzinājuši uz sārta, bet pelnus aprakuši. Kapa vietas galos ierakti divi apjomīgi akmeņi, un virs tiem uzstādīts liels klintsbluķis. Savukārt Guntis Eniņš izvirza hipotēzi: "Akmeni ceļ uz augšu un no dienvidu puses sagāž bērzs. Pieņemdamies resnumā un spēkā, tas lēnām, lēnām atspiež akmeni. Visticamākā šķiet ģeologa R.Knapa teorija, ka tas ir Litorīnas laika jūrakmens, ko ledus krāvumi uzbīdījuši uz mazāku krasta akmeņu klājuma. Akmeņkalnu velnapēdas dižakmens Akmens augstums ir 3,3 m, garums 5,7 m, platums 7 m, apkārtmērs 17,3 m un tilpums 40 m³, tas ir gaiši pelēks ortogneizs ar vizuļojošām melnām dzīslām. To uzskata par kultakmeni, jo tā virspusē redzamas vairākas iedobes, t.s. velna pēdas. Valsts aizsardzībā akmens ņemts 1925.gadā. Dižakmens ir saplīsis (saplēsts) vairākos gabalos. Pats galvenais akmens gabals ar zibens bultai līdzīgu, sprīdi platu zigzaga plaisu ir pāršķelts divās daļās. Divi lielie bluķi atsviesti stigas pretējā pusē, un lēvenis sīkāku šķembu mētājas pie viena sāna. Āžu stāvakmens Iespējams — sena kuršu un lībiešu robežzīme. Netālu no Dundagas — Vīdales ceļa atzarojuma uz Neveju. Dūmeles dižakmens Dižakmens netālu no «Ziedkalnu» brīvdienu mājas un Ragavsvalka. Mazirbe (lībiešu: Irē, vācu: Klein-Irben) ir ciems Dundagas novada Kolkas pagastā, Baltijas jūras krastā. Latvijas līvu kultūras centrs. Izvietojusies pie Mazirbes upes ietekas jūrā ziemeļos no autoceļa P124 19 km no pagasta centra Kolkas, 23 km no novada centra Dundagas un 174 km no Rīgas. Vēsture. Mazirbes līvi (19. gs. pastkarte). Mazirbes skats Pirmā pasaules kara laikā (1916). Jau viduslaikos Irbe (Irben) pieminēta kā līvu zvejnieku un tirgotāju apmetne. Kurzemes bīskapijas sastāvā esošās Mazirbes un Lielirbes nosaukumi atrodami G. Merkatora (1512-1594) izdotajā Livonijas kartē. 1705. gadā no Sīkraga uz Mazirbi pārcēla mācītājmuižu, kas padarīja Mazirbi par vienu no Piltenes apgabala Dundagas draudzes novada centriem. Lielā mēra laikā 1710. gadā izmira lielākā daļa Mazirbes iedzīvotāju, ieskaitot vietējo luterāņu mācītāju. Par piemiņu Lielā mēra upuriem Mazirbes mācītāja Pētersona laikā no 1711. līdz 1734. gadam trīs Mazirbes akmeņos iekala tekstu, tādēļ šos akmeņus nodēvēja par Mēra akmeņiem. No 1762. līdz 1770. gadam Irbes draudzes mācītājs bija Johans Gabriels Švemšuhs (1733-1803), vēlākais Jelgavas „Academia Petrina” teoloģijas profesors (1775—1798). No 1770. līdz 1811. gadam Irbes un Ģipkas draudzes mācītājs bija Frīdrihs Kristiāns Ludvigs (1735-1811), līvu-vācu vārdnīcas autors. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas 1818. gadā, 1834. gadā sākās uzvārdu došana arī Ventspils apriņķa zvejniekciemu iedzīvotājiem. 1852. gadā Mazirbē līvu valodas un kultūras pētījumus veica akadēmiķa A. J. Šēgrēna otrā ekspedīcija. 1860. gadā sākas burinieku būve gan Mazirbē, gan arī citos līvu zvejniekciemos (Mērsragā, Kaltenē, Rojā, Ģipkā, Vaidē, Saunagā, Pitragā, Košragā, Sīkragā, Jaunciemā, Lielirbē, Pizē, Lūžņā un Staldzenē). 1868. gadā uzcēla mūra Mazirbes luterāņu baznīcu, kas kalpoja kā dienas orientieris Irbes jūras šauruma kuģotājiem. 1880. gadā uzcēla Mazirbes pagastskolas jauno ēku, kur par skolotāju strādāja Heinrihs Jēkabsons. 1880./81. mācību gadā Mazirbes skolā mācījās 81 skolēns. No 1893. līdz 1914. gadam darbojās Mazirbes jūrskola. Pirmā pasaules kara laikā, tuvojoties vācu armijai, 1915. gada 17. oktobrī militārā administrācija lika piekrastes zvejniekiem atstāt savas mājas un doties bēgļu gaitās uz Krieviju. 1916. gadā vācu karaspēka inženiertehniskās daļas uzbūvēja Ziemeļkurzemes šaursliežu dzelzceļu, kas no Ventspils caur Mazirbi un Dundagu gāja uz Talsiem un Stendi. 1923. gada 18. novembrī Mazirbes pastorātā iesvētīja līvu karogu. 1924. gada 24. jūnijā Mazirbē notika pirmie līvu dziesmu svētki. 1925. gadā agrākajās jūrskolas telpās atsāka darboties Mazirbes pamatskola. 1931. gadā atsākās dievkalpojumi līvu valodā. 1931. gadā Mazirbei piešķīra biezi apdzīvotas vietas (ciema) statusu. 1933. gadā Mazirbē sāka iznākt mēnešraksts Līvli (redaktors Kārlis Stalte). 1939. gadā uzcēla Līvu tautas namu. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā slēdza līvu biedrību un Mazirbes Līvu tautas namu, pārtrauca līvu valodas mācīšanu skolā. Pēc Otrā pasaules kara no 1945. līdz 1954. gadam Mazirbe bija Mazirbenieku ciema centrs. 1962. gadā slēdza satiksmi pa šaursliežu dzelzceļu. 1970. gadā likvidēja Mazirbes astoņgadīgo skolu un izveidoja internātpalīgskolu. Atmodas kustības laikā 1989. gadā Mazirbē svinēja Lībiešu tautas nama 50 gadu jubileju, iedibinot Lībiešu svētku tradīciju katru gadu augusta pirmajā sestdienā, notika pirmā līvu tematikai veltītā zinātniskā konference. 1994. gadā Mazirbē atklāja informācijas centru. Cilvēki[labot šo sadaļu labot pirmkodu] Kārlis Stalte (1870-1947), lībiešu dzejnieks un kultūras darbinieks, Irbes draudzes ķesteris. Dzimis Mazirbes Ķesteros, bija viens no Līvõd Īt dibinātājiem (1923-1940), tās pirmais priekšsēdis, avīzes Līvli redaktors. Melnsils (arī Mellsils; lībiešu: Mustānum) ir ciems Rojas novada ziemeļos, Rīgas jūras līča krastā. Izvietojies pie autoceļa P131 starp Melnsilupes un Ķilmiņupes ietekām līcī 22 km no novada centra Rojas un 150 km no Rīgas. Melnsils ir vistālāk austrumos esošais Kurzemes lībiešu ciems. 19. gadsimtā visu apdzīvoto teritoriju gar Rīgas jūras līča piekrasti no Sēņiem (apmēram 3 kilometrus no Kolkas uz Melnsila pusi) līdz pat Melnsilam sauca par Krustes ciemu. 1826. gadā šādu nosaukumu nesa visas sētas no Sēņu kalna līdz Dundagas un Ģipkas krustojumam. Tagad šajā vietā izšķir vairākas apdzīvotās vietas: Uši, Ēvaži (Kolkas pagastā), Aizklāņi un Melnsils. Melnsilā 19. gadsimta sākumā bijušas sešas sētas un krogs. 19. gadsimta beigās tur bija jau 63 saimniecības. 1935. gada pavasarī ciemā bija 307 iedzīvotāji, no kuriem tikai 15 — lībieši.Melnsilā ir zivju apstrādes cehs, pasts, veikals, kafejnīca, bērnu un jauniešu iniciatīvu centrs. Kolka ir sens Kurzemes lībiešu ciems. Pirmās ziņas par Kolkas ragu (Tumisnis) ir no Vikingu laikiem un tas pieminēts uzrakstā uz Mervalas rūnu akmens. Pēc dažu vēsturnieku domām ap 1050. gadu kāds katoļu misionārs pēc dāņu iebrukuma Kursā zemesragā esot uzcēlis baznīcu. Pēc 1161. gada ķēniņš Ābels iecēla Dānijas Lundas baznīcas kanoniķi Ernemordu par Kurzemes bīskapu.” Līdz 13. gadsimtam Rojas apvidus atradās līvu apdzīvotās Vanemas zemē. Rakstu avotos pirmo reizi minēta 1387. gadā Rīgas arhibīskapa ziņojumā kā osta un tirdzniecības centrs, kad tā kopā ar Roņu salu piederēja pie Rīgas domkapitula Dundagas draudzes novada. 1434. gadā novadu pievienoja Kurzemes bīskapijas zemēm. Kolkas baznīcu un pie tās esošo ciemu Krimas kara laikā 1855. gadā iznīcināja angļu karakuģis. Kolkā 1935. gadā bija 343 iedzīvotāji. 1945. gadā Kolka kļuva par jaunizveidotā Kolkas ciema (vēlāk — pagasta) centru. Par lielāku apdzīvoto vietu Kolka izveidojās pēckara gados, kad tā kļuva par zvejnieku kolhoza «Brīvais zvejnieks» centru (1974. gadā apvienojies ar Rojas kolhozu «Banga»). Lūžņa. Iedzīvotāji (2005)• kopā 2 Lūžņa (lībiešu: Lūž, Lūžkilā) ir ciems Ventspils novada Tārgales pagastā, Baltijas jūras krastā. Izvietojusies pagasta ziemeļos pie Lūžupes ietekas jūrā 43 km no pagasta centra Tārgales, 40 km no novada centra Ventspils un 210 km no Rīgas. Lūžņa ir sens līvu ciems, kas vēsturiski ir bijis lībiešu pēdējais apdzīvotais ciems 75 km garā posmā no Kolkas līdz Ventspilij. 1937. gadā tas stiepies 4 kilometru garumā un tur bijušas 36 mājas un 2 laivu piestātnes. Pēc Otrā pasaules kara Lūžņa atradās pierobežas zonā ar ierobežotu piekļuvi, kā dēļ vietējie iedzīvotāji bija spiesti ciemu pamest. Ciemā bija dislocēti robežsargu postenis, apsardzes punkts un pretgaisa aizsardzības divizions. Mūsdienās Lūžņā pastāvīgo iedzīvotāju maz, galvenokārt tiek izmantota kā vasarnīcu ciems. Miķeļtornis, arī Miķeļbāka, jeb lībiešu valodā Pize (Pizā) ir ciems Baltijas jūras piekrastē, Kurzemes ziemeļos, Ventspils novada Tārgales pagastā. 1,5 km uz dienvidiem no ciema iet reģionālais autoceļš P124 (Ventspils-Kolka). Attālums līdz Ventspilij 43 km, līdz Rīgai - 188 km. Ciemā atrodas augstākā bāka Latvijā — Miķeļbāka, 1893. gadā celta luterāņu baznīca, Pizes lībiešu kapsēta. No bākas, kas savulaik nosaukta Krievijas imperatora Aleksandra II brāļadēla vārdā (Mihajlovskij majak), latviskojot cēlies ciema mūsdienu nosaukums. Pie Miķeļtorņa atrodas salīdzinoši mežonīga Irbes šauruma piekraste. Kaut arī vasaras atpūtnieku uzņemšana ir galvenā saimniecības nozare ciemā (ir kempings un vairākas viesu mājas), šeit joprojām pat vasaras vidū pludmale nav pārpildīta. Miķeļtornis ir viens no 12 Ziemeļkurzemes lībiešu (līvu) zvejniekciemiem. Līvi šeit vēl 1930. gados veidoja kopienu ar savu valodu, dzīvesveidu un tradīcijām, tomēr vēlākajos gadu desmitos tie ir gandrīz pilnībā asimilējušies. Pitrags (lībiešu: Pitrõg) ir ciems Dundagas novada Kolkas pagastā, Irbes šauruma krastā. Izvietojies pie Pitragupes ietekas jūrā 16 km no pagasta centra Kolkas, 30 km no novada centra Dundagas un 178 km no Rīgas. Pitrags ir sens līvu ciems, kas vēstures avotos pirmo reizi minēts 1582. gadā.[2] Pēc leģendas, Pitragu dibinājuši četri brāļi sāmsalieši, kuru būvētās mājas ir vecākās sētas ciemā. 19. gadsimta divdesmitajos gados Pitragā bija 11 sētas, bet vēl gadsimtu vēlāk – 12 vecsaimniecības un 38 zvejnieku saimniecības. 19. gadsimta vidū Pitragā atvērts krogs, 1902. gadā — baptistu lūgšanu nams. Padomju laikā Pitragā uzbūvēja zivju kūpināšanas fabriku. 19. – 20. gs. Pitrags bija pazīstams kā nozīmīgs laivu un kuģu būvniecības centrs, kas būtiski veicināja ne tikai ciema, bet arī visas piekrastes sociāli - ekonomisko attīstību. Taču arī jūra ir „prasījusi" savu tiesu - tās dibenā iepretim Pitragam atrodas nogrimuši kuģi un laivas, kuru atliekas dažreiz tiek izskalotas pēc lielām vētrām. Iespējams, ka Pitraga nosaukums ir cēlies no lībiskā salikteņa „põddõr" – „briedis", un „aiga" – „mala", „krasts". Šodien Pitraga liedagā un cik vien tālu skats sniedzas abos virzienos – nekas vairs neliecina ne par kuģniecības manufaktūru, ne par piekrastes saimniecisko dzīvi. Sīkrags (lībiešu: Sīkrõg) ir ciems Dundagas novada Kolkas pagastā, Irbes šauruma krastā. Izvietojies pie Ķikana ietekas jūrā starp autoceļu P124 un krastu 26 km no pagasta centra Kolkas, 20 km no novada centra Dundagas un 171 km no Rīgas. Sīkrags ir viena no vecākajām lībiešu apmetnēm Kurzemes jūrmalā, kas dokumentos kā ciems minēts jau 1387. gadā. 17. gadsimtā, kad ciems bija Dundagas muižnieku Maideļu īpašumā, Sīkragā izveidojās viena no nozīmīgākajām sīkostām Ziemeļkurzemes piekrastē. Gadsimta beigās ciemā bijušas lielas preču noliktavas, kā arī viesnīca jūrniekiem. Sīkraga ostas beidza pastāvēt 18. gadsimta sākumā dēļ Ziemeļu kara un Kurzemes hercogistes saimnieciskā un politiskā pagrimuma. Sīkraga ciems ir valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis. Ciema rietumu malā atrodas Sīkraga bāka.Vaide (lībiešu: Vaid) ir ciems Dundagas novada Kolkas pagastā, Baltijas jūras Irbes šauruma krastā. Izvietojies starp jūras krastu un Kukšupes grāvi 9 km no pagasta centra Kolkas, 34 km no novada centra Dundagas un 185 km no Rīgas. Ciema nosaukuma izcelsmi saista ar lībiešu vārdu vait — ‘starpa’, jo no Vaides bijis visērtāk pārcelties uz Sāmsalu. 1935. gada Vaidē dzīvoja 106 cilvēki. Vaides ciema „Lāžos“ dzimis Nika Polmanis (1823), pirmais izglītotais lībietis; bijis skolotājs Mazirbes pagasta skolā un ķesteris Kolkas luterāņu baznīcā. Vaides „Purvziedos“ ir apskatāma Edgara Hausmaņa vāktā ragu kolekcija, kuru veido vairāk nekā 550 ragu, no tiem aptuveni 350 aļņu ragu.Slīteres Nacionālais parks Baltijas jūras apskalotajā Ziemeļkurzemes pussalā atrodas Slīteres Nacionālais parks, kur jūra, platlapju meži, purvi un mitraines mijas ar boreāliem mežiem un melnalkšņu dumbrājiem, radot vienreizēji krāšņu ainavu. Līdzās Eiropā unikālām un pasaulē reti sastopamām dabas vērtībām parka neatņemama sastāvdaļa ir Kolkasrags, lībiešu zvejniekciemi, smilšainais liedags, vigas un kangari, Šlīteres bāka un Zilie kalni. Šlīteres bāka foto autors: Ainars Gaidis Šlīteres bāka IepriekšējaisTālāk Šlīteres bākaSlīteres Nacionālais parksVecie steķiPutnu vērošanas tornis pie KolkasragaPriežu dabas taka pie KolkasragaSklandraušiĒvažu stāvkrastsZvejnieku laivu kapsēta MazirbēSlīteres Nacionālais parksPēterezera dabas takaZvejastīklu žāvēšanaPitraga Baptistu baznīcaŠlīteres bāka Slīteres Nacionālais parks dibināts 2000. gadā, bet tā aizsākumi meklējami jau 1921. gadā, kad Šlīteres Zilo kalnu pakājē tika izdalīts dabas piemineklis 1100 ha platībā. 1957. gadā izveidoja Slīteres valsts rezervātu 7861 ha platībā, 1977. gadā to palielināja līdz 14 882 ha, bet 1979. gadā rezervāts ieguva savu administrāciju un zinātnieku štatus. Pašlaik parka teritorija aizņem 16 414 ha. Apmeklētāju ērtībām parkā izveidotas vairākas dabas takas, velo, auto, laivu un pārgājienu maršruti. Parka dabas daudzveidību un kultūrvēsturi palīdz iepazīt skatu torņi. Aktīvā atpūta Slīteres Nacionālajā parkā Ģimenēm ar bērniem interesantas būs parkā izveidotās dabas takas. Kolkasraga priežu un Ēvažu dabas taka būs veicama ikvienam, savukārt Pēterezera un Šlīteres dabas takā vajadzēs veikt stāvākus kāpumus, taču redzētais atsvērs piepūli. Baltijas jūras smilšainais liedags ir piemērots pastaigām. Izvēlieties atbilstošāko maršrutu gar jūras krastu un dodieties pārgājienā. Dodieties velobraucienā maršrutos: pa mazbānīša taku no Mazirbes līdz Sīkragam, gar Dižjūr un Mazjūr (Slīteres aplis) vai pa lībiešu zvejniekciemiem no Kolkas līdz Sīkragam. Laivotājiem ar pieredzi noteikti vienreiz mūžā ir jāaizbrauc līdz Kolkas bākai. Jāņem gan vērā, ka laivošanai piemērots laiks ir tikai 40 dienas gadā. Dodieties uz Slīteri putnu migrācijas laikā vai piedalieties ikgadējās Putnu dienās. Nobaudiet tradicionālos Ziemeļkurzemes piekrastes ēdienus – sklandraušus un kūpinātas zivis. Slīteres Nacionālajā parkā apskatiet Kolkasragu – zemesragu, kur vērojama divu jūru – mazjūras (Rīgas jūras līcis) un dižjūras (Baltijas jūra) – viļņu saduršanās. Šlīteres bāku Zilo kalnu kraujā. No otras Latvijas vecākās bākas (būvēta 1849.–1850. g.) var pārskatīt gan Šlīteres mežus un piekrasti, gan jūru un kuģus. To var vērot arī ar vebkameras palīdzību. Mazirbe (Irē) ir viens no lielākajiem lībiešu krasta ciemiem, kas izsenis veidojies divās daļās – zvejnieku saimniecībās pie jūras un pāris kilometrus zemes iekšienē – baznīca, mācītājmuiža, kapsēta un krogs. Mazirbē var apskatīt Lībiešu tautas namu, seno lībiešu priekšmetu kolekciju "Stūrīšos", laivu kapsētu vai atpūsties jūras krastā. Ragu kolekcija Vaides "Purvziedos", ko veido vairāk nekā 550 ragu. Izņemot dažus stirnu ragus, eksponāti nav medību trofejas, bet atrasti mežsarga gaitās. Flora un fauna Slīteres Nacionālajā parkā Nacionālais parks atrodas uz putnu migrācijas ceļa, pavasarī te vērojama grandioza migrējošo putnu koncentrēšanās. Parka teritorijā dzīvo reti satopamā un aizsargājamā gludenā čūska, bet Kolkas apkārtnē aizsargājams abinieks – smilšu krupis. Vigas un kangari – Eiropai unikāla kāpu un mitro starpkāpu ieplaku ainava. Vislabāk to var skatīt Pēterezera dabas takā. Šlīteres Zilie kalni – stāva, līdz 20–30 m augsta Baltijas ledus ezera senkrasta kāple. Vislabāk tos var skatīt Šlīteres dabas takā. Lībiešu krasts Nacionālā parka teritorijā – zvejnieku ciemos jūras krastā – var iepazīties ar lībiešu kultūras mantojums, kas ir nozīmīga Ziemeļeiropas kultūrvēsturiskā mantojuma daļa. Par lībiešu krastu sauc 12 ciemu virkni Baltijas jūras krastos Ziemeļkurzemē. Katrs ciems glabā ko īpašu – tikai šejienei raksturīgās senās zvejniekvides būvniecības iezīmes un ainavas atturīgo šarmu. Mazās somugru tautas klātbūtne novadā ir it visā – vietējā izloksnē, kultūrā, tradīcijās un jūras vēju rūdītā rakstura spītībā. Lībiešu krasts / Līvõd rānda – Lūžņa / Lūž – Miķeļtornis / Pizā – Lielirbe / Īra – Jaunciems / Ūžkilā – Sīkrags / Sīkrõg – Mazirbe / Irē – Košrags / Kuoštrõg – Pitrags / Pitrõg – Saunags / Sǟnag – Vaide / Vaid – Kolka / Kūolka – Melnsils / Mustānum.
Ieteikt