Eskimosu piedzīvojumi
Draugiem lietotājsIevietots: 29. jan 2010 10:58
Šogad ziema ir brīnišķīga! Un kad jau ir paspēts izslēpoties, izslidoties un sniega dēlis vairs nav liels izaicinājums, ir laiks meklēt citu veidu, kā izbaudīt ziemu. Man laimējās, un tieši īstajā brīdī saņēmu piedāvājumu doties sniega māju – iglu būvdarbos! Divreiz man nebija jāpiedāvā, jo šādā izaicinājumā piedalījos pirmo reizi!
Tad nu piektdienas agrā pievakarē, straujā solī devos uz satikšanās vietu. Šoreiz es negribēju atkal nokavēt. Pa galvu malās doma, kā būs pārējie cilvēki, kurus es satikšu. Katrā ziņā mūs visus vienoja viena lieta – iemīlēšanās ziemā. Jo visi mēs gribējām nedēļas nogali izbaudīt sniegā un prom no ikdienas steigas un Rīgas aizņemtā ritma.
Ceļā uz nometni!
Rīgas sastrēgumu stundā izdevās gana drīz jau ieraudzīt Rīgas robežas zīmi. Kaut gan pat tā netika pamanīta, jo visi rosījās un bija nemiera pilni. Piedāvājums celts sniega mājas kopā nāca ar komplektu piedzīvojumu – iepazīties ar nepazīstamiem cilvēkiem, kas būs arī komandas biedri. Kompānija ir tik jautra, un atvērta ikvienai idejai, domai, ka skaidrs, ikviens mēs esam pelnījuši šo brīnišķīgo piedzīvojumu.
Joprojām automašīnas radio stāstīja par veco dumjo lāci, kurš skrien pie sava drauga un prāto, kā viņu iepriecināt dzimšanas dienā ar paša iztukšoto medus podu. Pieaugušajiem šādas pasakas dod uzmundrināju un iespēju pasmaidīt! Hmm, jocīgi, ka mēs klausāmies stāstu par lāci, bet paši tieši tajā laikā plānojam iejusties lāča ziemas miegā atbilstošā migā!
Satikšanās ar visiem azartiskajiem cilvēkiem un vakariņas kopā bija labs dienas noslēgums un aizraujošās nedēļas nogales sākums.
Rīta rosme
Rīts bija brīnišķīgs – pamalē varēja redzēt, kā sārtojas saule. Gaiss dzestrs un atspirdzinošs. Brrr – vēl jāpamostas, lai varētu saņemties iziet ārā pēc malkas!
Brokastis galdā un plāns ir skaidrs – ņemam visu nepieciešamo līdzi, lai varētu atgriezties mājā tikai nākamās dienas pēcpusdienā. Jau ir skaidrs, ka svarīgākais šādos pārgājienos ir silts un sauss apģērbs. Ģērbjoties kā sīpolam, svarīgākā kārta ir pie miesas!
Dīvaini, bet vienkārša rotaļa, ar iespēju izskraidīties, tik tiešām dod iespēju sasilt un nobriest dienai! Ja ir auksti – par maz kusties! Daži no mums dikti nepacietīgi un nemierīgi gatavoja slēpes – līdz māju celtniecības vietai vēl bija jātiek. Bet kas tās bija par slēpēm! Uh, slēpes īsta relikvija – 3 kronīši liek domāt, ka jābūt lepnam iemēģināt zviedru armijas slēpes! Autentiskas! Un nūjas arī – ar tādiem pašiem 3 maziem kronīšiem – iespēja atgriezties pagātnē, kuru var vērot mūsdienās tikai TV ekrānos. Un slīdamība arī ļoti laba – pavadošā skaņa ir sniega gurkstēšana un čīkstēšana.
Kāda būs arhitektūra?
Esmu dzirdējusi teicienu, ka katram vīrietim savā mūžā ir jāizaudzina dēls, jāiestāda koks un jāuzceļ māja. Kaut kur biju dzirdējusi arī par čūskas nosišanu, bet tas neizklausās diez cik humāni. Katrā ziņā – mūsu komandā seši vīri vienu no dzīves punktiem – uzcelt māju – bija nolēmuši īstenot pāris stundu laikā! Tātad – nolemts – 3 mājas, sadaloties grupā pa 3! Pavisam vienkārša aritmētika! Sniegs ir viegls un irdens kā pūderis. Tādēļ rakt tādu nav nemaz tik grūti – silti gan paliek ātri, un biezās jakas jāmet nost. Tā – nu katrai mājai ir sava celtniecības taktika un instruktāža – vienojošais elements ir sniegs, jo cits izejas materiāls netiek izmantots. Sniegu var kā torti nogriezt no lielā lauka – pa gabaliņam vien. Un skaties vien, nemanot somas, kas nolemtas iekšējo telpu izveidošanai, jau ir zem sniega, un apkārt ir aplikti sniega kluči. Izskatījās gluži kā eskimosu mājiņas Aļaskā.
Mazliet sajutu to prieku, ko bērnībā, ar māsu kopā veļot sniegavīru. Cik brīnišķīga lieta ir tāda sniega padarīšana! Apbrīnoju gan klusībā šoreiz mājiņu arhitektus – puišus – viņus nebiedē sniega statuss – irdens un pūderains. Hmm, kā gan plānots to visu nostiprināt?! Bet tomēr izdodas! Un mājiņu apmēri kļūst lielāki un lielāki. Par aukstumu neviens vairāk nedomā – ir dikti silti – galvenais kustēties. Kāda īsā pauze siltai tējai, un atkal pie sniega priekiem. Ziema ir tik brīnišķīga šogad!
Drošībai un lai vēl mazliet pavingrotu tiek katram dots savs uzdevums. Cits dodas uz avotu pēc svaiga ūdens pusdienām, bet cits – upi pēc ūdens mājas stiprināšanai un iesvētīšanai! Tas uz laimi! Katrā ziņā, redzot māju jau kaut cik līdzīgu būdiņai, ir satraukums un doma par dzestrumu, kad jālien tajā būs iekšā
Ņemoties pa sniegu un priecājoties par skaisto dienu, smiekli nemazinās. C vitamīns tiek saņemts trīskārtīgi! Tas noder pēc darba nedēļas Rīgā un noteikti palīdz celt sniega mājas, jo tiek ielikts viss pozitīvais un labās domas celtniecības procesā. Jautājums tikai paliek aktuāls, vai kāds darba tiesību inspektors nevar nākt pārbaudīt šo celtnieku apliecības?!
Pat nemanīju, bet jau pirmie celtnieki ir nolēmuši veidot sniega mājas ieeju. Nometies uz ceļiem ar galvu jau iekšā mājā, kas šobrīd vēl pēc izskata ir sniega kaudze, pirmais aktīvists stumj sniegu ārā. Mazliet no malas atgādina kurmi. Nu jau pazūd ne tikai galva, bet viduklis un paliek laukā zābaku zoles! Mazliet vēl jāparokas, un soma rokā! Lielā soma tiek vilkta laukā! Un pēc šiem manevriem pati māja turas – tas nozīmē, ka viss izdodas kā nākas, un māja būs stabila! Liekas, ka būs gana profesionāli, ņemot vērā faktu, ka visi šādu māju būvējam pirmo reizi! Ceļot tādu mājiņu, nu jau arī tiek domāts par komfortu – noklāts tiek paklājiņš, un sniegs no iekšpuses tiek stumts laukā. Patiesībā process ir aizraujošs, jo doma ir par vienu – vai sanāks, un kā sagatavot lāčveidīgo migu!
Trīs mājiņas sāk veidot jaunu ciematu – vārdi tiek doti dažādi, bet skaidrs ir viens, ka ir izveidojusies jauna iela – vārdu gan tā arī neiedevām. Vismaz uz kādu laiku varam sajusties kā īpaši svarīgas personas, jo ir iespēja pašiem izdomāt ciemam nosaukumu! Žēl, ka to grāmatā neierakstīs neviens.
Vaktējam nakts stundas iestāšanos
Visas trīs mājiņas izdevās gan uzcelt, labiekārtot un vēl padomāt par dekoratīvajiem elementiem līdz krēslai! Un visiem radās iespēja atpūsties pēc darba. Ir pēcpusdiena, saule lēnām sāk rietēt, un tādēļ komanda dodas izlūkcienīgā gājienā pa apkārtni. Sekojot upes līkumiem, pāri laukam, pār meža ieloku – liekot pēdu pēdā, un vērojot, kā paliek tumšāks un tumšāks, zvaigznes paliek spožākas un spožākas (par mēnesi vispār ne vārdu runu – tāds lukturis!), baltais sniegs apgaismo apkārtni! Noskaņojums strāvo ar dzirkstelīti, jo tuvojas tik tiešām vakars. Pastaiga ir tieši laikā – gan miegam, gan atslodzei. Kājas jācilā gana augstu, jo sniegs ir dziļš – kā jau īstā ziemā, bet tas ir īsts dabas baudījums.
Pēc kārtīgas pastaigas, visa komanda stāvam ap ugunskuru. Laiks neskrien nekur, un es sāku rēķināt, ka nakts var būt gara! Un ja nu miegs nenāk? Bezmiegs ir briesmīgs, ja jāguļ šauri plecs pie pleca ar citiem – un viņiem miegu gan negribas izjaukt! Bet drīz vien ir drosminieks, kas ir gatavs pakļauties nakts tumsai, un iemēģināt pirmo nakti sniega mājās! Tad nu arī visi dodamies pie savas mājas durvīm, lai līstu iekšā, un satiktos atkal jau no rīta. Nogurums – ieritināmies, sapakojamies – kā sardīnes konservos saguļamies cieši cieši – un ļaujamies miegam! Apziņā rodas domas, un saprotu, ka tas tik ir azarts šitā nakšņot ārā!
Rīta dzestrums un spēks
Atverot acis, manāma gaisma iespīdam. Tātad ir rīts! Un ir ļoti labi izgulēts! Par aukstumu bija piemirsts – mazas tirpas bija pa nakti pārskrējušas, bet ne vairāk, kā vasarā teltī guļot. Tātad tie eskimosi zina, ko dara, un tā tehnoloģija strādā! Kā jau parasti – iedzimtie un senči ir zinājuši dažādas tehnikas, bet mēs mazliet aizgājuši par tālu – viss jaunais ir labi aizmirsts vecais! Iespēja atgriezties pie pirmsākumiem ir tik vilinoša un adrenalīna cienīga!
Ceļoties ir aizmirsts pat mājiņas izmēri, un, paceļot galvu, no griestiem pašķīst sniegs uz visām pusēm – kā nekā – sniega mājā tas piederas pie lietas! Lāsītes, kas no siltajām elpām ir izveidojušās pie griestiem, naktī pilēja dikti klusi, un nekas man nelika tās manīt. Kādam no mums iesācies rīts ar lāsi uz pieres, bet tas ir devis tikai papildus uzmundrinājumu.
Rīts ir jautrs, pārrunājām, dzerot siltu tēju! Slēpes dod iespēju vēl vairāk izbaudīt sniegu un priecāties, cik viss ir lieliski! Un tā māju būvniecība ir visforšākais process ziemas baudīšanai, ja slidošana, slēpošana, dēļošana un visi citi tradicionālie prieki jau ir izbaudīti! Pēc šādas ziemas esam visi priecīgi kā bērnībā šļūkt pa kalniņu lejā – slēpes, ragavas – tam nav nozīmes – galvenais ir jaunās dienas jestro sākumu! Kritieni un neveiklās piezemēšanās rada tikai papildus īstu ziemas prieku!
Atgriežoties mājās, sagaida silta pirtiņa – ar bērzu slotiņu aromātu, garaiņiem un āliņģi. Ūdens tomēr ir auksts, bet pēc kārtīgas pēršanās un sildīšanās, tas dod uzmundrinājumu, un pēc nakts sals vispār vairs nebiedē.
Nedēļas nogale ir galā, un laiks izlikt žāvēties mitrās drēbes, guļammaisus, kurus tomēr skuju paklājiņš nav saudzējis no mitruma. Vēl tikai vakara liepziedu tēja – mieram, lai noslēgtu dienu, un domas par darbadienas sākumu. Tas man deva enerģiju un pozitīvo lādiņu visai nedēļai.