Tik mēs arī dzīvosim
1 attēls • 24. jūn 2019 00:48
Tik, cik būs uguņu uz katra kalna,
Tik mēs arī dzīvosim.
/Māris Melgalvs, Pērkons/
Labākais veids kā samazināt niknumu uz Latvijas ārzemniekiem, valdību vai bankām, manuprāt, slēpjas tikai dažos iemeslos: dzīvot savā sētā un nepārdot savu zemi un ozolus. Tas nozīmē- dzīvot no tā, kas tev ir un nedzīvot pāri saviem līdzekļiem pat tad, ja šķiet, ka tavam kaimiņam iet labāk. Pat ja citam klāj...VairākTik, cik būs uguņu uz katra kalna,
Tik mēs arī dzīvosim.
/Māris Melgalvs, Pērkons/
Labākais veids kā samazināt niknumu uz Latvijas ārzemniekiem, valdību vai bankām, manuprāt, slēpjas tikai dažos iemeslos: dzīvot savā sētā un nepārdot savu zemi un ozolus. Tas nozīmē- dzīvot no tā, kas tev ir un nedzīvot pāri saviem līdzekļiem pat tad, ja šķiet, ka tavam kaimiņam iet labāk. Pat ja citam klājas ārēji spožāk. Bet tu pat nenojaut, ka citam varbūt tas nemaz nepieder – viņa zemesgrāmata neatrodas pie viņa, jo tā guļ bankas seifā kā ķīla, un viņš nemierīgi guļ, jo ik mēnesi jānomaksā kredīti un līzingi.
Visiem šajos svētkos kopā ar savu Jāņu ugunskuru novēlu palūgt Dievu(kā nu katrs to prot) un svinēt to dienišķo maizi, kas uz galda un to ķermeni, kas mums katram dots kā pirmā māja. Tas īstenībā ir ļoti, ļoti daudz! Un ja kādam vēl ir sava māja(ēka) un vēl nepārdodā zeme, tad sviniet arī to! Tā ir liela laime. Bet latviešu nacionālistiem novēlu būt konsekventiem un lieki netrokšņot, kopt savu zemi, jo tieši par šo zemi, ko mēs esam izpārdevuši pirmajiem pretīmnācējiem, latviešu karavīri reiz atdeva dzīvības.
Tēvreizē ir vārdi: "...mūsu dienišķo maizi dod mums šodien!" Ir labi apzināties un svinēt savu vietu un savu laimi. Jo kāds indiešu gudrais mācījis (citēšu pēc atmiņas): "Tu īstenībā nemitīgi esi mājās, tikai to neapzinies. Un tāpēc tu pagaidām esi nemierīgs. Tu kļūsi mierīgs tikai tad, kad tu sapratīsi, ka tava šī brīža māja ir tieši tas ķermenis, kas tev pašlaik ir un tā vieta, kur tu pašlaik dzīvo. Tad, kad tu ar to samierināsies un sāksi to pilnvērtīgi apdzīvot, tu nomierināsies..."
Jāņu ugunskuru Latvijā ar katru gadu mazāk. To zina stāstīt tie, kas pabraukā apkārt ar auto Līgo naktī. Varbūt tādēļ, ka daudzi ārzemēs un sētas tukšas. Varbūt arī tādēļ, ka daži svin Saulgriežos (21. jūnijā), kamēr citi Līgo vakarā (23.jūnijā), un tāpēc, ka citi nesvin vispār. Visi sadalījušies krustu šķērsu visvisādās jomās un veidos- partijās, orientācijās, diētās, modēs un novirzienos. Nav jau īsti vairs daudz, kas tautu vieno. Ja nu vienīgi vairs valoda...
Nu, labi, es arī nekad un neko ārēji daudz nesvinu. Bet ugunskuru gan savā sētā iekuru katru gadu Jāņos. Tam ir liela mistiska nozīme. Un arī zvaigznes Līgo naktī paskaitu pie saviem ozoliem un es, nepilnīgais, savus pātarus arī paskaitu. Un tā priekš manis ir liela laime.
Lai arī Tev sava laime un sava lūgšana, un sava svētība no Dieva!
Teksts un foto: Valters Korālis
