3 attēli • 17. jan 2019 16:14
http://www.kudrasbanitis.lv
Kūdras pārvadāšanai paredzētie šaursliežu dzelzceļi ir daļa no Latvijas unikālā industriālā mantojuma. Agrāk to Latvijā bija vairāk nekā trīsdesmit, bet šobrīd atlikuši tikai vienpadsmit. Baložu kūdras dzelzceļš ir vienīgais no tiem, kas pieejams apmeklētājiem un darbojas kā muzejs.
Ieskats vēsturē
Kūdras ieguvei Baložos ir pietiekami gara vēsture. Juridiski B...Vairākhttp://www.kudrasbanitis.lv
Kūdras pārvadāšanai paredzētie šaursliežu dzelzceļi ir daļa no Latvijas unikālā industriālā mantojuma. Agrāk to Latvijā bija vairāk nekā trīsdesmit, bet šobrīd atlikuši tikai vienpadsmit. Baložu kūdras dzelzceļš ir vienīgais no tiem, kas pieejams apmeklētājiem un darbojas kā muzejs.
Ieskats vēsturē
Kūdras ieguvei Baložos ir pietiekami gara vēsture. Juridiski Baložu kūdras fabrika dibināta 1945. gadā, bet ieguve uzsākta 1947. gadā. Drīz pēc tam kūdras transportēšanai no kūdras laukiem uz fabriku izbūvēts plašs šaursliežu dzelzceļu tīkls, kura kopgarums 1957. gadā sasniedza turpat 30 kilometrus, ieskaitot atzarojumu no fabrikas uz Jelgavas līnijas Baložu staciju, kur kūdru pārkrāva platsliežu vagonos. Mūsdienu vēsture dzelzceļam izvērtās ne pārāk izteiksmīga – proti, pēc tam, kad kūdras krājumi lielākajā daļā purvu izsīka, kā arī pajuka Padomju Savienība, Baložu kūdras fabrika pakāpeniski samazināja gan kūdras ieguvi, gan dzelzceļu tīklu. Daļa noņemto sliežu un ritošais sastāvs tika izmantots, lai no 2005. gada uzbūvētu jaunu kūdras dzelzceļu Inčukalnā. Tā rezultātā līdz mūsdienām Baložos saglabājušies vien divarpus kilometri sliežu ceļa no kūdras fabrikas uz ieguves lauku. Dažādu apsvērumu dēļ kūdras dzelzceļš nefunkcionēja jau no 2011. gada nogales. Ņemot vērā pārvadājumu nelielo attālumu, to visu nu veic ar traktoriem, un tādējādi kūdras dzelzceļa apsaimniekotājs nolēma dzelzceļu neatjaunot. Tam atrodoties pamestā stāvoklī, sliedes iecienīja metāllūžņu zagļi. „2013. gadā, kad dzelzceļš bija uz likvidēšanas robežas, nācās pieņemt lēmumu – vai to atstāt iznīcībai, vai mēģināt to atjaunot,” uzsver biedrības „Bānīša Draugu klubs” valdes priekšsēdētājs Dāvis Bušs. „Mēs gājām pie uzņēmuma īpašniekiem un bildām par ideju šo dzelzceļu saglabāt un veidot kā kūdras ieguvei veltītu muzejdzelzceļu.
Tagad arī ekskursijas
Pirmā iespēja apmeklētājiem iepazīties ar paveikto bija 2016. un 2017. gados Muzeju nakts pasākuma laikā, savukārt no šī gada papildus tiek organizētas ekskursijas, kas no jūnija līdz oktobrim notiek katra mēneša pēdējā sestdienā. Šosezon noslēdzošā būs 27. oktobrī. Kūdras bānītis ir pieejams ikvienam, piedāvājot izbraucienu ar šaursliežu vilcienu un apskatot kūdras laukus, fabriku, kā arī brauciena laikā uzzinot par kūdras ieguvi un vēsturi. „Šajā gadījumā tas nav kā statisks muzejs – tas ir dzelzceļš, kurš ir darboties spējīgs un pa kuru var braukt īsti vilcieni, tāpēc to sauc par muzejdzelzceļu, nevis dzelzceļa muzeju,” paskaidro Dāvis Bušs. „Interesentiem ir iespēja izbraukt ar vilcienu līdzīgi tam, kā tas bijis agrāk, kad dzelzceļš pārvadāja kūdras fabrikas strādniekus. Mums šobrīd nav statisku muzeja telpu, pats muzejs ir viss dzelzceļš kā tāds. Mums ir lokomotīves, dažādi vagoni (pasažieru, kravas), sliežu ceļi, depo darbnīcas, kur to visu uzturam, bet muzeja telpas šobrīd nav iekārtotas.”
Darbojas kā entuziasti
Uz jautājumu, kā vispār radās ideja šādu dzelzceļu atjaunot, Dāvis Bušs atbild: „Biedrība tika izveidota, kopā sanākot vairākiem dzelzceļu entuziastiem. Biedrības mērķis ir apvienot tādus cilvēkus, kam šādi dzelzceļi ir kā hobijs un kuru Latvijā pat nav daudz. Ideja par Baložiem faktiski nāca nedaudz vēlāk. Biedrībā šobrīd mums ir 25 biedri, tie ir gan cilvēki, kas aktīvi piedalās talkās, gan palīdz citādi. Es pats esmu gan entuziasts, gan pēc profesijas dzelzceļnieks un ikdienā strādāju uz „lielā” dzelzceļa.” Par to, kā notiek dzelzceļa atjaunošana, Dāvis Bušs stāsta: „Līdz šim mēs esam strādājuši kā entuziasti galvenokārt brīvajā laikā – pa sestdienām, svētdienām, pa darbadienu vakariem. Mēs darbojamies jau piecus gadus, bet šis ir pirmais, kad esam spējuši regulāri organizēt ekskursijas. Tas, kas šobrīd ir saglabājies, ir dzelzceļa posms aptuveni 2,5 kilometru garumā. Mēs izmantojam dzelzceļa daļu viena kilometra un 100 metru garumā. Patiesībā pusotrs kilometrs vēl ir jāremontē. To veicam pēc tādas pašas tehnoloģijas, kā tas notika pirms 50 gadiem un pat gadsimta, kad lielākoties valdīja tikai roku darbs. Ar rokām skrūvējam sliedes, sitam kabas, kas piestiprina sliedes pie koka gulšņiem, rokam nost veco balastu un velēnas, uzberam jaunu smilšu slāni. Tos cilvēkus, kas nāk uz talkām, apmācām. Viena daļa, kas ierodas, nemaz nav dzelzceļnieki. Tie ir dažādu profesiju pārstāvji, kas vispār nav saistīti ar dzelzceļu, bet kuriem tas ir hobijs. Ir arī cilvēki, kuriem šī talkošana ir jauks un saturisks laika pavadīšanas veids. Arī kuri redz savu piepildījumu tajā, ka viņi nāk un palīdz talkās kopīgi atjaunot tādu pagātnes mantojumu.”
Ilona Noriete
