4 attēli • 16. jan 2019 23:30
Sirds ķirurga spriedze un pilsoniskā apziņa Sirds un asinsvadu ķirurgs, medicīnas doktors Uldis Strazdiņš ir pazīstams ne vien Latvijā, bet arī aiz mūsu valsts robežām. Viņa darbības prioritātes saistītas ar iegūtu sirdskaišu ķirurģiju. Līdz šim dakteris piedalījies visās sirds transplantācijas operācijās, turklāt bijis viens no tiem, kurš pirms pusotra gada operēja Valsts prezidentu Raimondu Vēj...VairākSirds ķirurga spriedze un pilsoniskā apziņa Sirds un asinsvadu ķirurgs, medicīnas doktors Uldis Strazdiņš ir pazīstams ne vien Latvijā, bet arī aiz mūsu valsts robežām. Viņa darbības prioritātes saistītas ar iegūtu sirdskaišu ķirurģiju. Līdz šim dakteris piedalījies visās sirds transplantācijas operācijās, turklāt bijis viens no tiem, kurš pirms pusotra gada operēja Valsts prezidentu Raimondu Vējoni. Stradiņos – kopš bērna kājas Uldis Strazdiņš vada Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas iegūto sirdskaišu nodaļu, ir Eiropas un vēl citu kardiotorakālo ķirurgu asociāciju biedrs. Paralēli uzņēmies lektora misiju Rīgas Stradiņa universitātes ķirurģijas katedrā. „Visa dzīve man grozās ap Stradiņiem,” uzsver Uldis Strazdiņš. „Šeit ne tikai piedzimu, bet līdz četru gadu vecumam, līdz vecāki dabūja dzīvokli, mitinājos slimnīcas teritorijā esošajās kopmītnēs, jo mamma šeit strādāja par medmāsu.” Tieši sirds ķirurģijā Uldis Strazdiņš nonācis nejauši, bet par šo izvēli esot ļoti gandarīts – tajā apliecināt savu prasmi ir gana interesanti. Atšķirībā no citiem tā laika Rīgas Medicīnas institūta studentiem savu specializāciju viņš izvēlējies diezgan vēlu. „Tas bija 1989. gadā. Institūtā kārtoju beigu eksāmenus, un slavenais profesors Jānis Volkolākovs man piedāvāja nākt strādāt uz sirds ķirurģiju. Es piekritu. Iepriekš nebiju domājis par sirds ķirurģiju, jo man nebija ne mazāko cerību tur nokļūt. Šī tomēr ir tāda ļoti šaura specializācija, un arī ārstu, kas ar to nodarbojās, tolaik bija visai maz. Biju beidzis mācības Magdeburgas medicīnas akadēmijā, kas tajā laikā bija kaut kas īpašs. Šī ir ļoti nopietna sfēra. Sirds ir pietiekami smalka, īpaši, ja ir runa par sirds asinsvadiem. Un, ja runājam par pieminēto nopietnību, tad sirds nepiedod pat nelielas kļūdiņas. Ja cilvēkam ne tā sašuj plaušu, zarnas vai citu svarīgu orgānu, tad vēl tālu līdz kaut kam pagalam traģiskam – viņam vienkārši būs apgrūtināta eksistence, bet viņš tomēr turpinās dzīvot. Taču, ja kaut kas nepareizs, pat sīkums, izdarīts ar sirdi, cilvēks vienkārši aiziet bojā. Tieši te arī slēpjas tā nopietnība, vienmēr pārņem tāds zināms stress. Kļūdas šajā jomā nedrīkst pieļaut.” Pie operāciju galda – pat vairāk nekā desmit stundas Pēc daktera vārdiem, katram ķirurgam ir sava, tā saucamā, bēdu ieleja. Bet, paldies Dievam, Uldim Strazdiņam dzīvē tādu gadījumu ir bijis gaužām maz. Sirds operācijas lielākoties vidēji ilgst trīs stundas, taču Uldim Strazdiņam pie operāciju galda vienas operācijas laikā ir nācies pavadīt arī astoņas un pat vienpadsmit stundas. „ Tās stundas paiet intensīvā piepūlē – visu laiku kaut kas ir jādara. Beigās iestājas pat tāds kā izsīkums. Bet, ja tava spriedze vainagojusies ar labu iznākumu, ir neizsakāms gandarījums. Esmu dzirdējis daudz pateicības vārdu no izglābtajiem. Tomēr galveno pasaka to cilvēku acis - tajās var visu bez vārdiem izlasīt. To, ka viņi patiešām ir pateicīgi par izglābto dzīvību. Ka viņi spēj elpot un staigāt. Atceros: astoņgadīgs zēns bija atnācis pie manis pateikties par savu mammu, kas pēkšņi bija saslimusi un kurai veiksmīgi veicām operāciju. Viņš bija ļoti nobijies, vai nepaliks bez mammas. Tas bija saviļņojoši. Esmu piedalījies pilnīgi visās Latvijā veiktās sirds transplantācijas operācijās, tāpat esmu pielicis roku pie donora sirds sagatavošanas. Gaidīšanas rinda uz transplantāciju ir lielāka nekā tas, ko mēs spējam paveikt. Visā pasaulē ir tāda situācija, tā nav tikai Latvijas problēma. Daudzi aiziet bojā, nesagaidot pārstādīšanas operāciju. Patlaban Latvijā tiek veiktas divas trīs sirds transplantācijas gadā. Šobrīd kādi seši septiņi cilvēki gaida rindā uz sirds pārstādīšanas operāciju. Dzīvē man bijuši labi skolotāji – profesori Jānis Volkolākovs, Romāns Lācis.” Dzīvesvietas izvēle – par labu Ķekavas pusei Jau 12 gadus Ulda Strazdiņa ģimene par savu mājvietu var uzskatīt Lapenieku ciematu. „Pirms tam bija Rīgas dzīvoklis, ko nebūt nevar salīdzināt ar tām priekšrocībām, ko dod Ķekavas gaisotne,” atzīst ārsts. Ķekavu izvēlējāmies tāpēc, ka tā atrodas tuvāk darbam.
