Reiz kad vēl bijām mazi, es un Tu spēlējāmies, smilškastee.Dienu no dienas pavadījām, kopā, priecājoties viens par otru. Palīdzē'ja, kad kautkas nebija labi, kautvai vēl īsti no dzīves neko nesapratām. Gāja dienas, gadi, stundas un minūtes.

Mēs bijām atsvesinājušies. Laiks, ko dienu no dienas pavadījām kopā, lēnām tikai aizmirsts.

Mēs pieaugām, sākām dzīvot pa īstam, un domāt ko daram. Nebija laiks viens otram, kad varētu satikties un acerēties bērnības laikus, kad varētu pasēdēt un parunāt.

Ik brīdi es cerēju tevi satikt, lai pateiktu, ko vajadzēja pateikt, jau sen.

Neizdevās tevi ne satikt, ne sazvanīt...

Sāku domāt, varbūt tā arī vajadzēja, līdz brīdim, kad satiku tevi. Es domāju, ka tā ir laimīgākā diena manā mūžā, es grasījos tev pateikt visu.

Bet tad es ieraudzīju tev blakus viņu. Un salūzu, jo zināju ka nespēšu pateeikt, ka jau kopš dienām, kad spēlējāmies, kopā, kopš katra brīža ko pavadījām blakus viens otram, kad es Tevi NEPRĀTĪGI MĪLU, bet es to noklusēju, jo bl