Strauja pensionēšanās vecuma celšana tikai tāpēc, lai segtu iztrūkumu valsts pensiju speciālajā budžetā, vēl vairāk grauj sabiedrības uzticību pensiju sistēmai, tās ilgtspējai un stabilitātei. Šāda rīcība nav savienojama ar sociāli atbildīgas valsts principu un ir pretrunā Satversmei.

Likumprojektā „Grozījumi likumā „Par valsts pensijām”” ietvertā pāreja jau no 2014.gada paaugstināt pensionēšanās vecumu, 65 gadu pensionēšanās vecumu sasniedzot 2020.gadā, nav atzīstama par saudzējošu un samērīgu.

Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi, ka likumdevējam, pieņemot lēmumus sociālā nodrošinājuma jomā, jāievēro tiesiskās paļāvības, samērīguma, taisnīguma un sociāli atbildīgas valsts principi. Vienlaikus Satversmes tiesa arī atzīst, ka tiesiskās paļāvības princips neizslēdz valsts iespēju grozīt pastāvošo tiesisko regulējumu. Tomēr šādā gadījumā nepieciešams ievērot saprātīgu līdzsvaru starp personas paļaušanos uz līdz šim spēkā esošo tiesisko regulējumu, no vienas puses, un tām interesēm, kuru nodrošināšanai šis regulējums tiek mainīts, no otras puses. Savukārt līdzsvaru veido saudzējoša pāreja, kas var būt arī kā saprātīga pārejas termiņa noteikšana.

Tiesībsargs norāda, ka „ekonomiskās krīzes apstākļos pieaug tendence pieņemt stingrus „ekonomiskās pārvaldības” pasākumus ar tīri monetāru raksturu, nosakot stingru budžeta disciplīnu, bet vienlaikus ignorējot sociālo dimensiju.”

Latvija, iestājoties Eiropas Savienībā, ir apņēmusies nodrošināt valsts ekonomisko un sociālo attīstību, uzlabot savu iedzīvotāju dzīves un darba apstākļus un ievērot cilvēktiesības, kas ietver arī sociālās tiesības.

Tiesībsargs konceptuāli neiebilst pret pensionēšanās vecuma palielināšanu. Par samērīgu un atbalstāmu būtu atzīstama lēzenāka pensionēšanās vecuma paaugstināšana – no 2016. gada līdz 2026.gadam pakāpeniski paaugstinot pensionēšanās vecumu par trim mēnešiem un 2026. gadā sasniedzot 65 gadus. Daļa Eiropas valstu ar līdzīgu vēsturisko un ekonomisko attīstību pensionēšanās vecuma palielinājumu līdz 65 gadiem plāno sasniegt aptuveni periodā līdz 2025.gadam (Igaunija – 2024.gadā, Lietuva – 2025.gadā, Čehija – 2030.gadā).