2011.gada 21.decembrī Tiesībsarga birojā notika diskusija „Bērna vajadzības un tiesības uz atbilstošu alternatīvo aprūpi ģimeniskā vidē”. Diskusiju organizēja Alternatīvās bērnu aprūpes alianse, kas apvieno 8 nevalstiskās organizācijas ar pieredzi ārpusģimenes aprūpes pakalpojumu sniegšanā bērniem ģimeniskā vidē, sadarbībā ar Tiesībsarga biroju.

Diskusijā piedalījās Labklājības ministre Ilze Viņķele, tiesībsargs Juris Jansons, Saeimas deputāti, profesionāļi psiholoģijas, psihoterapijas un psihiatrijas jomā, kā arī nevalstisko organizāciju, pašvaldību un valsts iestāžu pārstāvji.

Diskusijas mērķis bija aktualizēt jautājumu par institucionālās aprūpes ietekmi uz bērna attīstību, bērna vajadzībām aprūpē un nepieciešamību uzlabot ārpusģimenes aprūpes sistēmu, lai veicinātu bērnu, īpaši līdz 3 gadu vecumam, nonākšanu ģimeniskā aprūpē pēc iespējas ātrākā laikā.

Kopumā visi diskusijas dalībnieki pauda atbalstu viedoklim, ka institucionālā aprūpe bērniem līdz 3 gadu vecumam nav piemērota, jo neatbilst bērna vajadzībām pēc vienas piesaistes/aprūpes personas. Profesionāļi psihiskās veselības jomā uzsvēra piesaistes veidošanās nozīmi bērna veselīgai attīstībai. Institucionālajā aprūpē, lai cik laba būtu fiziskā vide, nav iespējams nodrošināt bērna emocionālās vajadzības. Latvijā ir attīstīta audžuģimeņu kustība, aizbildņi un audžuģimenes var nodrošināt ģimenisku aprūpi, taču arī šajos aprūpes veidos pastāv riski, kas jāņem vērā izvēloties ģimenisku vidi kā alternatīvu institūcijām. Līdz ar to nepieciešams ieguldīt darbu, lai pilnveidotu izglītības un atbalsta sistēmu.

Diskusijā izskanēja viedoklis, ka bērni tiek ievietoti institūcijās, neskatoties uz to, ka audžuģimenēs ir brīvas vietas. Vienlaikus eksperti pauda viedokli, ka trūkst tādu audžuģimeņu, kur mazos bērnus varētu ievietot krīzes situācijās, taču, ja bērns tiek ievietots institūcijā, tam nevajadzētu būt ilgākam laikam par 2 mēnešiem līdz bērnam tiek atrasta piemērota ģimenes aprūpe. Ir pašvaldības, kur vienlaikus tiek attīstīta audžuģimeņu kustība un bērnu namu vides un pakalpojumu pielāgošana ģimenes tipa aprūpei, taču psihiskās veselības jomas ekspertu viedoklis ir, ka pat uzlabota iestāde tomēr nevar aizstāt ģimeni, jo aprūpes personas mainās.

Pašlaik esošais ārpusģimenes aprūpes finansēšanas modelis, kas ir atšķirīgs bērnu līdz 2 gadu vecumam aprūpei un bērnu ar smagām veselības problēmām aprūpē, ko finansē valsts, un bērnu no 2 -18 gadu vecumam aprūpē, ko finansē pašvaldības, un atšķirības finansējuma nodrošinājumā audžuģimenēm no pašvaldību budžeta, nemotivē pašvaldības ievietot bērnus ģimeniskā vidē. Tomēr ir pašvaldības, kurās finansiālais faktors nav noteicošais aprūpes veida izvēlē, bet šķēršļi ir nepietiekamas alternatīvas.

Viens no jautājumiem, pie kā papildus jāstrādā, ir preventīvais darbs ar ģimenēm un bērniem un sabiedrības informēšana.

Ņemot vērā minētās problēmas, nepieciešams izstrādāt deinstitucionalizācijas stratēģiju, kas ietver konkrētas darbības, lai attīstītu alternatīvās bērnu aprūpes pakalpojumus, sakārtotu finansēšanas mehānismu, pilnveidotu izglītības un atbalsta sistēmu audžuģimenēm, aizbildņiem un adoptētājiem, kā arī ieguldīt papildu darbu preventīvā darba ar ģimenēm un bērniem attīstībā.

Kopsavilkumu apkopoja Kristīne Veispale, Latvijas SOS Bērnu ciematu asociācijas bērnu interešu aizstāvības speciāliste.