Latvijas valsts mežu dabas parks Tērvetē

 

Ieteikt
 20

Atpakaļ uz stāstu sarakstu

Ulla Kavicka "Zemgales sirsniņa - Tērvete"

Ilona
Ievietots: 7. dec 2009 12:51

Katram cilvēkam uz pasaules ir tāda vieta, kur vienmēr gribas atgriezties. Citam tās ir mājas, kur aicinoši viņu sagaida durvju slieksnis kā bērnības atmiņas, kā patvērums no dzīves krustcelēm, kā cilvēka miera sargātājs. Citam tā ir vieta, kas reiz sniegusi garīgu baudu un gribas to vēlreiz redzēt, lai sajustu dvēseles harmoniju. Daudziem tā ir vieta, kur reiz tevi uzrunājis klusums, liekot saprast cilvēka nozīmīgumu Pasaules lielajā telpā.
Tā ir šīs vietas Dvēsele, kas ikvienu sagaida, uzrunā, aicina, dod spēku un jaunas iedvesmas. Tā ik dienu mostas ar pirmo saules ausmas mirkli, bet vakaros no mēness raga katram no mums novēl – Ar labu nakti!
Arī Tērvetei ir sava Dvēsele. To, kāda tā ir, zina ikviens, kas kaut īsu mirkli pats to redzējis un sevī sajutis. Katra diena Tērvetei piesaka sevi savādāk, ar kaut ko jaunu, neparastu, bet vienmēr sirdī paliekošu.
Arī šodien pār seno Pilskalnu kautrā rīta saule lēnītēm atraisa savus starus, ganībās klusi bubina kumeļi, baltā miglas autā tinas staltās priedes. Netālu iedziedas gailis, ir sākusies atkal jauna diena Tērvetē. Pasaku mežā rūķīši izberž miegu no acīm un rosīgi dodas savos ikdienas darbos. No nakts lidojumiem silā atgriežas Ragana, kurina uguni un gatavo savu dziru. Visapkārt sākas rosība, kņada, ieskanas putnu un cilvēku balsis.
Ir modusies Tērvetes Dvēselīte, kas visaugstākās priedes vainagā sēž kā maza mākoņu meitiņa, baltā bruncītī, basām kājām, uz dzidrām actiņām raugās lejup uz savām mājām – Tērveti.
Dvēselītei daudz darāmā visas dienas garumā. Vispirms jāaprauga Dabas parka iemītnieki, tad jāsteidz uz zirgu staļļiem, kur jaundzimušajam kumeliņam kristības. Diena par īsu, lai paspētu visus apmīļot, pateikt labu vārdu, pabūt blakus.
Dvēselīte aizlaižas līdz avotiņam, pasmeļ plaukstās vēso rasu, pieliek lūpām – gards! Valgme dod jaunus spēkus, jāpalīdz bitēm smagos medus spainīšus nogādāt līdz stropam, siena vācējiem līdz negaisam savest vezumus šķūnī.
Pār mežu saule uz dusu dodas, arī Dvēselītei plaksti pavisam smagi. Miegs pielavās no Gulbjezera puses, un mākoņmeitiņa, tikko jaušamu smaidu sejā, saplūst ar nakti, ar laimes sajūtu saukt par savām mājām Zemgales sirsniņu – Tērveti.

Ieteikt