“Skroderdienu” skatīšanās latviešiem jau sen nav tikai teātra apmeklējums, bet gatavošanās Jāņiem, ielīgojot gada īsāko nakti. Tiem pilsētniekiem, kas Jāņos Rīgu nepamet, Nacionālā teātra “Skroderdienas” ar slaveno līgošanas skatu kļūst par sava veida Jāņiem. Kā ik gadu pirmsjāņu dienās – Silmaču sētā atkal ieradies Dūdars, viņam pa pēdām žīdu ģimenīte – pauninieks Ābrams ar dēlu Joski un šneideriene Zāra, bet priekšā jau gaida Bebene, Tomuļmāte un Pindacīša, un skroderdienas iet vaļā - uzbrūk bites, sprāgst krāsns, pazūd zaļā krūze un lūst sirdis! 

„Domāju, ka  Skroderdienu fenomens meklējams mūsu saknēs. Neskatoties uz to, ka šobrīd vairākums Latvijas iedzīvotāju ir pilsētnieki, mēs visi senākā vai mazāk senā pagātnē, nākam no laukiem, tādēļ mums jau zemapziņas līmenī ir tuva šī lauku saime, kur pretstatā šodienas urbānajai videi - viens otru pazīst, kur pošanās kāzām un skroderu atbrukšana ir gadsimta notikums, kur viss ir pa īstam un pamatīgi, kur ir šī tiešā saikne