Biogrāfija

Uldis Stabulnieks: - Esmu uzaudzis teātrī, jo mana māte bija Jaunatnes teātra aktrise. Mēs dzīvojām Marijas ielas sētas mājas sestajā stāvā, dzīvoklī ar malkas apkuri. Pēckara aktieru dzīve bija brīnišķīga, šie mūžīgie izbraucieni kravas mašīnās uz salmiem pie tautas... Es jau toreiz biju tikai bērns. Liels grāmatu lasītājs.

- Paipuisītis?

- Nē. Ļoti patstāvīgs un čakls. Mēs ar māsu paši visu darījām, jo mammas parasti nebija mājās, dažreiz pat desmit dienas. Bet tā čakluma lēkme vēlāk man gan pavisam pārgāja, jo progresu, kā zināms, virza slinkums.

- Tev vienmēr paticis atrasties aktieru, gleznotāju un rakstnieku sabiedrībā...

- Taisnība, tikai manā jaunībā neviens nelietoja vārdu «tusiņš», man arī tagad tas nešķiet pareizs. Tā bija bohēma.

- Ko tev nozīmē vārds «bohēma»?

- Pats vārds, šķiet, izlasīts «šķībos» Parīzes romānos. Cilvēki jau domā, ka mākslinieki dzīvo ņigu ņegu, staigā pliki, guļ, ar ko pagadās, un tā ir bohēma, brīvā dzīve! Gluži tā vis nav, lai gan es esmu visādi ālējies. Manā jaunībā jau klubu nebija, bet Rīgas slavenajās 60. gadu kafejnīcās - «Kazā», «Skapī» un «Putnu dārzā» - man šķita par mierīgu.

- Kā vistrakāk esi uzvedies?

- Vai, kā tas visus interesē! Līdzko man prasa atcerēties kādu spilgtu notikumu, tā es aizeju ciet. Trakumu jau nevar izdomāt. Man dzīvē vienmēr patikuši ekspromti, jo, gaidot notikumu, var vilties arī mīļos cilvēkos. Cita lieta, ja viss notiek, tā sakot, uz sitienu - aiziet! Vārdu sakot, manī vienmēr ir dzīvojis improvizācijas gars, kas noteicis gan dzīvesveidu, gan klavierspēli. Tas ir tik interesanti, jo tu, piemēram, nekad nezini, kā beigsies šī diena... Es domāju, cilvēkiem šodien ir šausmīgi neinteresanti dzīvot, jo viņiem sava dzīve ir jāplāno. Es nekad neesmu uztraucies par savu karjeru, nu, kāda tad karjera varēja būt padomju laikā?! Iedomājies, žiguli dabūt, varbūt vēl valsts piešķirtu vasarnīcu - tas arī bija viss tavs gulbja lidojums.

- Padomju elite, to vidū atzīti mākslinieki, tiešām labi dzīvoja.

- Tur jau tā lieta, un visi brīnās, kāpēc man nav vasarnīcas. Bet man nevajag! Tad jādomā par jumtu lāpīšanu un vēl sazin ko. Kam man to? Labāk paņemu telti un aizbraucu, kur sirds vēlas. Tā, piemēram, ar draugiem četratā bridām cauri tundrai un lašus ķērām aiz Polārā loka pie Murmanskas, starp citu, vislabāk gāja Jānim Lūsim (olimpiskais čempions šķēpmešanā - aut.).
- Un kā ar meitenēm?

- Nu, kad meitene man atnesīs bifšteku un es, uz viņu nepaskatījies, ķeršos klāt nazim un dakšiņai, tad zināšu - mans zvans ir noskanējis...

- Vai sievietes tev daudz posta nodarījušas?

- Līdz šai dienai posta ārā manu dzīvi. Šķiet, tas ir liktenis.

- Tevī bruņinieks nav miris...

- Es nekāds bruņinieks neesmu. Patiesībā varu būt diezgan šerps, pat pret dāmām.

- Vai tev ir mīļākā dziesma?

- Domāju, ka prasīsi, vai man ir mīļākā.
- Uz šo jautājumu jau tu tāpat neatbildēsi.

- Nuja! Par dziesmām runājot, jāsaka - es tās nekolekcionēju. Mani pazīst pēc vienas dziesmas - «Tik un tā». Un tā, līdzīgi kā visas citas dziesmas, radās no vārdiem. Kā šodien atceros, tas bija 1981. gada «Karogs», jūlija numurs - pirmajās lapās liela Augusta Vosa (toreizējais LKP CK ģenerālsekretārs - aut.) bilde un referāts par komunisma uzvarām, bet tālāk Māras Zālītes dzejoļi. Tur arī uzgāju vārdus, kam bija jāskan. Tā kā strādāju Radio bigbendā, varēju bez visiem komisiju filtriem ierakstīt savu dziesmu. Un burtiski nedēļas laikā sākās vēstuļu plūsma, nezinu, kāpēc cilvēkiem tā tik ļoti patika. Līdz Atmodai taču bija vēl tālu...

- Man labāk patīk tavas dziesmas ar Aleksandra Čaka vārdiem.

- Čaks mani joprojām saista. Pirmā grāmatiņa, ko izlasīju, bija Ulmaņlaikos izdoti stāsti «Debesīs» ar Niklāva Strunkes ilustrācijām. Viņam ir daudz kas kopīgs ar Jāni Sudrabkalnu. Čaka dzejā ir smarža, vārdos nenosakāmas sajūtas, kas uzvanda emocijas un rada melodiju.

Kad sāku rakstīt mūziku fragmentiem no poēmas «Mūžības skartie», mani sauca uz čeku.

- Ko tu čekā atbildēji?

- Nekas patīkams tas nebija. Kad 1977. gadā pirmoreiz braucu uz Ameriku, man kā «visslidenākajam» (gariem matiem) visu koncertturnejas laiku viesnīcās vajadzēja gulēt vienā «laulības» gultā ar čekistu. Ārzemnieki brīnījās - kas par mīkstajiem atbraukuši no Padomju Savienības?..

- Vai tev patīk spēlēt restorānos? (Intervija notiek viesnīcas «Gūtenbergs» restorānā.)

- Man vienkārši patīk spēlēt. Te klavieres gan ir vairāk piemērotas muzejam - Ilzes Graubiņas flīģelis ir antīks. Bet padomju laikos, kad ar muzicēšanu restorānos pelnīja lielas naudas, es to reti darīju.

- Tātad nodegušajā «Jūras pērlē» neesi uzstājies?

- Tur gan esmu uzstājies! Pa nakti. Vienā kreklā. Toreiz jau nekur nevarēja tikt iekšā. Nometu maku ar visu naudu šveicaram pie kājām un ielauzos iekšā. Plosīties.

- Uldis Stabulnieks - kas viņš ir par cilvēku?

- Man ir grūti pateikt. Katrā ziņā nekāda dāvana es neesmu.

- Ko tu mājās dari?

- Guļu.

- Ko tu sapnī redzi?

- Meldiņus.

- Kā tu tiec galā ar sievu Rutu?

- Kā es varu tikt galā? 35 gadus netieku galā! Bet pie kaut kā jāturas, citādi sabruksi (komponista meita Elīze Līce un mazdēls Edvards dzīvo atsevišķi - aut.). Sarkanādains indiānis sēž upes krastā, neko nedara - un garām aizpeld ienaidnieka līķis.

- Tev tiešām dzīvē viss atnāk pats no sevis?

- Jā. Dzīvē darbojas pendeles princips - viss nāk atpakaļ. Un trakums tāds, ka dzīve kļūst arvien īsāka.

"Rīgas Balss", 2005.g.

Dalībnieki

TOP dziesma

Tuvākie pasākumi

Atvērt jaunā logā

Mūzika

Uzaicini sekot mūziķa profilam