«Rīgas satiksmes» 7. autobusu parka autobusu vadītājs, brigadieris Ojārs Vinogradovs uzskata, ka ikvienam darbā jāstrādā ar simtprocentīgu atdevi, jo tikai tā var būt apmierināti gan kolēģi, gan pasažieri.

– Kā izdomājāt kļūt tieši par autobusa vadītāju?

– Tas ir mans bērnības sapnis. Mans tēvs jau bija autobusa vadītājs, tāpēc jau bērnu dienās daudz laika pavadīju autobusā. Būtībā man autobusa vadīšana ir asinīs.

– Par autobusa vadītāju strādājat tikai 10 gadus. Šī nav pirmā un vienīgā darbavieta?

– «Rīgas satiksme» ir mana trešā darbavieta. Iepriekšējie darbi bija saistīti ar metālapstrādi, kā ekspeditors braucu arī uz smagām mašīnām. Tajā laikā autobusu parkā nebija viegli tikt. Iesniedzu savu CV. Pēc kāda laika man piezvanīja un teica, lai nākot strādāt par autobusa vadītāju. Sākumā strādāju autobusu parkā «Imanta», tad pārgāju uz «Tālavu».

– Kas jums patīk darbā?

– Patīk, ka transporta līdzeklis, kuru vadu, ir samērā liels. Pārsvarā braucu ar 12., 16., 25., 23. maršruta autobusiem. Patīk arī apkalpot klientus – pārvadāt. Saista arī satiksmes intensitāte. Man, piemēram, nepatiktu braukt tālos reisus, tas man šķiet pārāk vienmuļš darbs. Man gandrīz katru dienu mainās maršruti un situācijas. Un arī darbs ar klientiem ir prestižāks nekā vest kravu.

– Vai bieži gadās situācijas, ka automašīna izbrauc priekšā autobusam, jums strauji jābremzē un tā rezultātā pasažieri krīt no kājām un ir neapmierināti?

– Būtībā esmu par to, ka jābrauc, ievērojot satiksmes noteikumus. Un ja tā dara, tad reti kad gadās minētā situācija. Protams, lielā mērā tas atkarīgs arī no autovadītāja stāža un spējas reaģēt konkrētās situācijās. Autobusa vadītājam jājūt, būs vai nebūs avārija, un jāzina, kā no tās izvairīties. Bez šaubām, ir reizes, kad pēkšņi priekšā izskrien kāda automašīna un ir jābremzē, tad konkrētā gadījumā ir jāizvērtē, kas ir svarīgāks – pasažieri vai dzelži.

– Droši vien mēdz būt arī situācijas, kad autobusam kaut kas salūst, un tas tālāk nevar braukt, un jums jālūdz pasažierus izkāpt ārā.

– Tādi gadījumi ir reāli, jo ir liela daļa autobusu, kas savu laiku jau nokalpojuši un lūst, un ar to vienkārši jāsamierinās. Vadoties pēc nolikuma un amata apraksta, vadītājam nav jāizsēdina pasažieri, bet jāsagaida un jāapstādina nākamais autobuss, kurā cilvēki ir jāpārsēdina. Citreiz tiek izsūtīts rezerves autobuss. Noteikti nevajadzētu pasažierus no autobusa izsēdināt ziemas laikā, jo vienmēr jāiedomājas sevi pasažieru vietā.

– Vai bieži gadās, ka pasažieri ir ar kaut ko neapmierināti?

– Neapmierinātie pasažieri vairāk bija laikā, kad valstī bija iestājusies krīze, kad tika paaugstinātas transporta biļešu cenas, samazināts autobusu skaits. Ziemā pasažieri mēdz būt neapmierināti, ja autobusā salons pārsildīts, tajā ir pārāk auksti vai karsti. Tagad cilvēki sūdzas reti, lielākoties nāk un prasa, kurā pieturā viņiem būtu jākāpj laukā. Iespēju robežās uz pasažieru jautājumiem atbildu.

– Bet pie vadītāja kabīnes ir norādes, ka biļetes pārdod tikai pieturvietās un aicina pasažierus netraucēt autobusa vadītāju.

– Biļetes tirgoju tikai pieturvietās un pasažieriem pasaku, ka biļetes izsniegšu tikai tad, kad autobuss būs apstājies. Arī uz jautājumiem cenšos atbildēt, kad autobuss stāv pieturvietā.

– Braucējus vienmēr izbrīna, kā autobusa vadītājs var saredzēt visas durvis un «neievērt» tajās kādu pasažieri?

– Īsos autobusos tas ir viegli, bet garajos, it sevišķi, ja autobuss nostājies līkumā un aizmugurējā daļa aizlocījusies, ir problemātiski. Bet kaut kā jau cenšamies ar šo problēmu tikt galā. Par laimi, pēdējiem «Mercedes» autobusiem aizmugurējās un priekšpēdējās durvīs ir videokameras, tāpēc vadītājs monitorā redz, kas notiek pie aizmugurējām durvīm. Otrkārt, «Solaris» un «Mercedes» autobusiem ir durvju reversācijas sistēma, kas neļauj autobusa durvīs iespiest pasažieri – durvis var viņu tikai drusku piespiest. Ja durvis jūt, ka pretī ir slodze, tās automātiski vēlreiz attaisās vaļā.

– Kāds jūs pēc dabas esat autovadītājs – vai tāds, kas, redzot, ka cilvēks skrien uz autobusu, viņu pagaida, vai tomēr vadāties tikai pēc grafika?

– Lai celtu uzņēmuma prestižu, mums svarīgs ir katrs klients, ko mēs apkalpojam, kā arī, lai ikviens pasažieris būtu apmierināts ar sniegtajiem pakalpojumiem.

Protams, ja autobuss izbraucis no pieturas, es otrreiz neatveru durvis. Bieži vien pieturās ir daudz ļaužu un grūti saprast, kurš kāps manā autobusā, bet kurš gaida citu transporta līdzekli. Tādā situācijā pagaidu pāris sekundes, un, ja neviens vairs neiekāpj, durvis aiztaisu. Ja redzu, ja kāds vēl pieskrien pēdējā brīdi, tad durvis attaisu un ielaižu pasažieri autobusā.

– Vai pasažieru pateicība sagādā gandarījumu?

– Protams, tas ir patīkami.

– Vai bieži jums ir nācies uzklausīt arī neapmierinātus pasažierus?

– Vienīgais, ar ko pasažieri ir neapmierināti, ir tas, ka pārāk lēni braucu. Es cenšos ievērot grafiku, bet braucu tā, lai man cilvēki salonā nekristu. Jo būtībā pasažieru krišana liecina par ātru braukšanu.

– Kas notiek, ja cilvēks autobusā aizmirsis kādu mantu?

– Ja pasažieris savlaicīgi to pamana, viņš var piezvanīt uz «Rīgas satiksmes» bezmaksas informatīvo tālruni 80001919. Dispečers sazināsies ar autobusa vadītāju, kurš tad arī aizies apskatīties, vai nozaudētā manta atrodas autobusā. Būtībā katrā galapunktā vadītājs pārbauda salonu un pārliecinās, vai nav atstāta kāda manta. Ja to atrodu, nododu galapunkta dispečeram. Es arī paziņoju centrālajam dispečeram, ka esmu atradis mantu.

– Vai pats arī pats izmantojat autobusu kā sabiedriskā transporta pasažieris?

– Jā, autobusā ārpus darbalaika braucu arī kā pasažieris.

– Kā vērtējat savu kolēģu darbu? Jūtaties tajā brīdī kā šoferis vai tomēr kā pasažieris?

– Tā kā esmu brigadieris, man būtībā jāvērtē šoferu darbs. Protams, par pašiem sliktākajiem gadījumiem ziņoju maršruta pārraugam, kurš pēc tam veic pārrunas ar vadītāju.

– Ko dara brigadieris?

– Kā brigadieris esmu pakļauts maršruta pārraugam, kurš tad arī nosaka, kas man jādara. Piemēram, jāapseko kāds maršruts. Strādāju arī pie maršruta izmaiņām. Ja vadītāju neapmierina braukšanas grafiku laiki, viņš vēršas pie brigadiera un ziņo, ka attiecīgajā vietā laiks ir par daudz vai par maz. Tad tiek apsekots maršruts un ar vadību tiek spriests par to, vai nepieciešamas izmaiņas. Tāpat tiek apsekoti maršruti, ja braukšanu traucē zari un bedres, pieturvietas ir izdemolētas vai apzīmētas.

– Kāda ir jūsu sadarbība ar kontrolieriem?

– Es uzskatu, ja mēs tiešām gribētu izkontrolēt visu, mums kontrolieru skaitu vajadzētu palielināt trīs reizes. Reizēm, braucot pa maršrutu nedēļas laikā kontrole autobusā iekāpj tikai divas reizes. Tas ir krietni par maz. Katrā ziņā kontrolieru darbu vērtēju pozitīvi.

– Ko darāt, ja, atbraucot autobusa galapunktā, konstatējat, ka kāds ir salonā aizmidzis?

– Cenšos pasažieri pamodināt, bet ja viņš ir alkohola vai narkotisko vielu ietekmē, izsaucu apsardzes firmas darbiniekus.

– Bet ja autobusā brauc bezpajumtnieks un pasažieri sūdzas par to?

– Būtībā mums nav tiesības bezpajumtnieku izsēdināt no autobusa, tāpēc vispirms tiek piedāvāts izkāpt no autobusa, ja viņš atsakās to darīt, tiek ziņots centrālajam dispečeram vai izsaukta apsardzes firma. Faktiski pēc nolikuma autovadītājs var atteikties uzņemt pasažieri, kurš ir netīrs un ož.

– Ko jūs ieteiktu skolu absolventiem, kuri vēlās apgūt autobusa vadītāja profesiju?

– Šim darbam jābūt asinīs. Ja cilvēkam tas nav lemts, viņš nekad nebūs autobusa vadītājs. Ir bijuši gadījumi, kad atnāk jauniņie, pastrādā un saprot, ka tomēr tas nav tas, ko viņi vēlas un pamet darbu. Pēdējos 2–3 gados uzņēmumā notikusi samērā liela darbinieku rotācija. Viens no iemesliem ir tas, ka jaunie darbinieki iet projām. Nav noslēpums arī fakts, ka cilvēks apgūst braukšanu, iegūst tiesības un iet strādāt citur. Salīdzinot ar starppilsētu pārvadājumiem, mūsu darbs ir sarežģītāks.

– Kā jūs pavadāt savu laiku ārpus darba? Vai jums ir kāds vaļasprieks?

– Man patīk nodarboties ar sportu. Mans vaļasprieks ir riteņbraukšana un peldēšana.

– Sekojat līdzi arī sporta pārraidēm?

– Skatos basketbolu. Tā kā nācies skatīties īstu basketbolu spēles laukumā, man šis sporta veids ir iepaticies. Savulaik esmu pārvadājis arī basketbola fanus.

– Kā vērtējat kolēģus? Ko viņiem novēlat?

– «Rīgas satiksmē» ir draudzīgs kolektīvs. Novēlu būt saprotošiem un pretimnākošiem pret kolēģiem un pasažieriem. Tāpat sabiedriskā transporta vadītājiem saudzīgi jāizturas pret uzticēto tehniku.