Es klanos GAISMAI, kura tagad krīt! 

Viss turpmākais tikai uz priekšu, pa kalnu augšā, neskatoties atpakaļ, nemeklējot atbildes un neuzdodot liekus jautājumus. Kā saka, bez komentāriem, lūdzu! Man gribas smaidīt, varbūt citādi nekā pirms gada vai diviem, bet galvenais, ka vēl arvien gribas. Jo sirds tik nepacietīgi grib izzināt, kas un kā būs tālāk. Kas/kurš/kura/kāpēc būs aiz nākamā pakalna, cik zilas/melnas/rozā debesis pavērsies, cik zaļa/dzeltena/brūna zāle vai dziļš/balts sniegs atklāsies... Gribas... Bet vai tad dzīve nav tas, ko dzīvojam šeit un tagad, nevis sapņos, ilūzijās, cerībās, mokpilnos vājuma un saulainos prieka brīžos? Nu ja, tieši šeit un tieši tagad. Viegli teikt – dari tā un nedari šitā. Jo gribas atgriezties tajā mirklī pirms trīsarpus stundām, kad juties tik skaists, labs, brīnišķīgs, apburošs, mīlošs un mīlēts. Un nebūt negribas skriet laukā drēgnajās lietus pilēs, kas tagad krīt kā no pārpilnības raga. Bet ir! Ir jāskrien, jāsalīst