Juglas dzīvnieku patversme "LABĀS MĀJAS"
Oficiālā lapaPar šo profilu
Dzīvnieku patversme LABĀS MĀJAS ir vieta, kur pagaidu mājvietu rod noklīdušie, pamestie un bez saimnieka palikušie dzīvnieki. LABAJĀS MĀJĀS uzturas 50 suņu un 40 kaķu. Patversmē iemītnieki tiek turēti, līdz atrodas jaunas un gādīgas mājas. Mēs pastāvam, tikai pateicoties Jūsu ziedojumiem!
| Sekotāji | 1 941 |
|---|
Kontakti
Juglas iela 18f, Rīgatālrunis: 26617636www.patversme.lv
Citi ieraksti
- Zooveikals palīdz patversmei!
7. sep 2012 13:17 - Palīdzi dzīvniekiem, piedalies akcijā "Siltums pamestiem dzīvniekiem!"!
4. sep 2012 10:09 - Pārdomas par tīrajiem un netīrajiem darbiem (4)
4. jūl 2012 13:21 - Vai visu izšķir cilvēki, kas nelaimīgiem dzīvniekiem patrāpās ceļā? (5)
27. jūn 2012 09:17 - Tagad vari ziedot arī "Daya Yoga" studijā!
18. jūn 2012 17:40 - Paldies Efumo.lv! (1)
14. jūn 2012 14:51 - Vai tiešām esi īsteni labs un atbildīgs kaķa saimnieks?
12. jūn 2012 16:20 - Pirmdienas labās ziņas! (3)
11. jūn 2012 11:57 - Ziedo, kolektīvi iepērkoties!
8. jūn 2012 11:02 - Tavs ziedojums patversmei – tagad arī makulatūra!
24. mar 2012 16:27
Dod Dieviņi, lai es ātrāk par savu sunīti/kaķīti neaizeju...
- 9. jūl 2012 15:03
- Juglas dzīvnieku patversme "LABĀS MĀJAS"
(Autore: Patversmes "Labās mājas" galvenā administratore Lolita Roze)
Šodien man draudēja ar „Bez tabu” – par to pasmaidu, tā teikt: „Laipni lūgti!”, un paziņoja, ka es ņirgājos par dzīvniekiem, konkrētāk kaķiem – tas gan ļoti nosāpēja. Jo tieši kaķi, īpaši kaķēni, pēdējās 2-3 nedēļas dzīvi ir padarījuši gaužām smagu gan fiziski, gan morāli. Kaķēnu pieplūdums patversmē ir nenormāls, minču ir vairāk nekā suņu, viņi patversmē izmitināti it visur. Visas rokas, kājas ir saskrāpētas, sakostas „lupatās”, mazos dakterējot, barojot. Bet ne par to ir stāsts...
Pirms dienām trim pensionāre, izglābjot uz ielas kaķēnu, nodeva viņu patversmē. Vakar ieradās kopā ar paziņu – otru sirmgalvi: draudzene kaķēnu ņems sev. Skatos uz potenciālo saimnieci un saprotu, ka iekšējā balss saka: nē!
„Nekā personīga, bet vai jums ir radinieki, kuri gadījumā, ja ar jums kaut kas notiks, pārņems dzīvnieka aprūpi? Kaķēns var dzīvot vismaz gadus 15-17,” jautāju. „Nav,” kundze godīgi atbild, „kad esmu slimnīcā, manu deviņgadīgo runci pieskata kaimiņiene.” Tālāk mūsu saruna virzījās ļoti normāli. Parādīju viņām kaķēnu, kurš tobrīd ēda, dzīvodams vienā istabā (pat ne būrī) kopā ar vēl pieciem saviem vienaudžiem, vienojāmies, ka mazais vairs nav par katru cenu jāglābj, ka mēs viņu iekārtosim. Uz atvadām vēlreiz parādīju mazo, kurš šoreiz bija nolīdis stūrītī un tad lēnītēm sākās. Ne no potenciālās saimnieces, bet gan viņas paziņas. Kaķēns patversmē ir iebiedēts, viņš tomēr ir jāglābj, draudzenei viņš jāadoptē!
Vēlreiz izklāstīju, ka patversmes politika nepieļauj padzīvojušiem cilvēkiem dot kaķēnus, kucēnus, ja vien viņiem līdzās nestāv bērni, mazbērni, kas sola pārņem dzīvnieka aprūpi; mēs sirmgalvjiem iesakām izvēlēties pusmūža dzīvniekus. Turklāt šobrīd viena kundze manipulē ar otru, uzspiežot tai obligāti kaķēnu adoptēt. Likās, mani sadzirdēja un šķīrāmies. Pēc 20 minūtēm sirmgalves bija atpakaļ. Un viss sākās no gala.
Pastāvēju uz savu: nedošu šai vecmāmuļai, kuras slimību gadījumā jau šobrīd kaimiņiene aprūpē viņas dzīvnieku, vēl arī mazu kaķēnu. Turklāt redzēju, ka vecmāmuļa nemaz par katru cenu nerāvās ņemt kaķēnu, viņai tikai bija neērti atteikt paziņas plānam „Jāglābj!”. Tālāk sekoja tirāde: patversmei nav tiesību neatdod jaunam saimniekam dzīvnieku, patversme par kaķēnu ņirgājas, kundze nekur projām neies, sauks „Bez tabu”, ar kādām tiesībām, tikmēr potenciālā saimniece visādi centās paziņu no patversmes dabūt projām, jo ar kaķīti viss taču esot kārtībā, ka man daļēji ir taisnība, lai gan vēl jau viņa mirt netaisās, bet ja nu mēs negribam, nu tad lai nedodam ar’.
Patversmei ir visas tiesības atteikt dzīvnieka adopciju, ja konkrētais dzīvnieks nav piemērots, nav atbilstoši apstākļi dzīvnieka turēšanai, adoptējot kucēnu vai kaķēnu, nepiekrīt pēc atbilstošā vecuma sasniegšanas dzīvnieku sterilizēt, suns paredzēt tikai turēšanai ķēdē, kaķis – tikai peļu ķeršanai kūtī utt.. Es joprojām uzskatu, ka neviens cits to nedarīs, kā vien patversmes: kaut cik cilvēkus izglītot, atbildīgi pieiet dzīvnieku iegādei. Katrs „es gribu suni vai kaķi” nav jāapmierina, ja vien nav visu priekšnosacījumu, lai šis dzīvnieks varētu laimīgu mūžu saimnieka paspārnē nodzīvot.
Protams, iekārtojot kaķēnu, kucēnu gados jauniem cilvēkiem arī pastāv riski: var braukt prom no valsts, piedzims bērns – būs alerģija, var zaudēt darbu un nebūs par ko uzturēt, var „aizbraukt jumts” un atbildīgs kļūt par bezatbildīgu, piemēram, nodzeroties... Bet tās visas ir varbūtības. Situācijās, kad šīs „varbūtības” jau sāk notikt, kā konkrētajā gadījumā, kad kundze jau pa slimnīcām dzīvojas un kaimiņiene pieskata kaķi, ir bezatbildīgi eksperimentēt ar vēl vienu dzīvnieku.
Nesen no patversmes tika adoptēts gadu vecs bosiks - suņuks Maksis. Atbrauc arī kundze ap 60-70 kopā ar dēlu un radiniekiem. Dēls dzīvo Anglijā, kur no patversmes adoptējis kaķi, tagad vecākiem Latvijā viņsaulē aizgājušā suņa vietā vajag jaunu. Izrunājām visus par un pret, ļaudis iepazina Maksīti, viņa tempermentu, niķus un stiķus, noskaidroja visus adopcijas noteikumus un uzdeva jautājumu: „Un kad jūs brauksiet mūs pārbaudīt, lai varam plānot dienu, kad Maksītim uz patversmi braukt pakaļ?” Nācās atzīt, ka Latvijā patversmes nebrauc pārbaudīt potenciālo saimnieku dzīves apstākļu atbilstību – trūkst cilvēku un finansu resursu, labākajā gadījumā dažas patversmes pēcāk brauc jau savus bijušos audzēkņus pārbaudīt. Puisis izstāstīja, cik strikta atlase bija jāiztur, kā viņus pārbaudīja, cik daudz izziņu, atļauju un dokumentu nācās sagādāt, noformēt un cik iespaidīga naudas summa bija jāsamaksā (tajā iekļauti bija arī patversmes izdevumi, pirms adopcijas apsekojot potenciālo saimnieku dzīvesvietu), pirms viņi pie kaķa tika. Latvijā joprojām „es gribu” dominē, tāpēc arī mēs netiek ārā no tā vājprāta, kādā dzīvo mūsu dzīvnieki: suņi, kaķi...
P.S. Šobrīd patversmē dzīvo 9 mirušu sirmgalvju kaķi vecumā no 2 līdz 7 gadiem, 6 no tiem patversmē nodevas kaimiņi, 3 – mazbērni...
P.S.S. Patversmēs lielie prieki ir dienās, kad adoptēti tiek daudzu tik negribētie dzīvnieki gados. Man vienmēr gaiši ap sirdi kļūst, kad padzīvojušos dzīvniekus adoptē tieši sirmgalvji, sakot: „Mēs jau ar’ saules mūžu vairs nedzīvosim, dod Dieviņi, lai es tomēr ātrāk par savu sunīti/kaķīti neaizietu...”
(Lūk piemērs, miruša saimnieka skaistais mincis Filips: http://patversme.lv/filips-2/ )
Šodien man draudēja ar „Bez tabu” – par to pasmaidu, tā teikt: „Laipni lūgti!”, un paziņoja, ka es ņirgājos par dzīvniekiem, konkrētāk kaķiem – tas gan ļoti nosāpēja. Jo tieši kaķi, īpaši kaķēni, pēdējās 2-3 nedēļas dzīvi ir padarījuši gaužām smagu gan fiziski, gan morāli. Kaķēnu pieplūdums patversmē ir nenormāls, minču ir vairāk nekā suņu, viņi patversmē izmitināti it visur. Visas rokas, kājas ir saskrāpētas, sakostas „lupatās”, mazos dakterējot, barojot. Bet ne par to ir stāsts...
Pirms dienām trim pensionāre, izglābjot uz ielas kaķēnu, nodeva viņu patversmē. Vakar ieradās kopā ar paziņu – otru sirmgalvi: draudzene kaķēnu ņems sev. Skatos uz potenciālo saimnieci un saprotu, ka iekšējā balss saka: nē!
„Nekā personīga, bet vai jums ir radinieki, kuri gadījumā, ja ar jums kaut kas notiks, pārņems dzīvnieka aprūpi? Kaķēns var dzīvot vismaz gadus 15-17,” jautāju. „Nav,” kundze godīgi atbild, „kad esmu slimnīcā, manu deviņgadīgo runci pieskata kaimiņiene.” Tālāk mūsu saruna virzījās ļoti normāli. Parādīju viņām kaķēnu, kurš tobrīd ēda, dzīvodams vienā istabā (pat ne būrī) kopā ar vēl pieciem saviem vienaudžiem, vienojāmies, ka mazais vairs nav par katru cenu jāglābj, ka mēs viņu iekārtosim. Uz atvadām vēlreiz parādīju mazo, kurš šoreiz bija nolīdis stūrītī un tad lēnītēm sākās. Ne no potenciālās saimnieces, bet gan viņas paziņas. Kaķēns patversmē ir iebiedēts, viņš tomēr ir jāglābj, draudzenei viņš jāadoptē!
Vēlreiz izklāstīju, ka patversmes politika nepieļauj padzīvojušiem cilvēkiem dot kaķēnus, kucēnus, ja vien viņiem līdzās nestāv bērni, mazbērni, kas sola pārņem dzīvnieka aprūpi; mēs sirmgalvjiem iesakām izvēlēties pusmūža dzīvniekus. Turklāt šobrīd viena kundze manipulē ar otru, uzspiežot tai obligāti kaķēnu adoptēt. Likās, mani sadzirdēja un šķīrāmies. Pēc 20 minūtēm sirmgalves bija atpakaļ. Un viss sākās no gala.
Pastāvēju uz savu: nedošu šai vecmāmuļai, kuras slimību gadījumā jau šobrīd kaimiņiene aprūpē viņas dzīvnieku, vēl arī mazu kaķēnu. Turklāt redzēju, ka vecmāmuļa nemaz par katru cenu nerāvās ņemt kaķēnu, viņai tikai bija neērti atteikt paziņas plānam „Jāglābj!”. Tālāk sekoja tirāde: patversmei nav tiesību neatdod jaunam saimniekam dzīvnieku, patversme par kaķēnu ņirgājas, kundze nekur projām neies, sauks „Bez tabu”, ar kādām tiesībām, tikmēr potenciālā saimniece visādi centās paziņu no patversmes dabūt projām, jo ar kaķīti viss taču esot kārtībā, ka man daļēji ir taisnība, lai gan vēl jau viņa mirt netaisās, bet ja nu mēs negribam, nu tad lai nedodam ar’.
Patversmei ir visas tiesības atteikt dzīvnieka adopciju, ja konkrētais dzīvnieks nav piemērots, nav atbilstoši apstākļi dzīvnieka turēšanai, adoptējot kucēnu vai kaķēnu, nepiekrīt pēc atbilstošā vecuma sasniegšanas dzīvnieku sterilizēt, suns paredzēt tikai turēšanai ķēdē, kaķis – tikai peļu ķeršanai kūtī utt.. Es joprojām uzskatu, ka neviens cits to nedarīs, kā vien patversmes: kaut cik cilvēkus izglītot, atbildīgi pieiet dzīvnieku iegādei. Katrs „es gribu suni vai kaķi” nav jāapmierina, ja vien nav visu priekšnosacījumu, lai šis dzīvnieks varētu laimīgu mūžu saimnieka paspārnē nodzīvot.
Protams, iekārtojot kaķēnu, kucēnu gados jauniem cilvēkiem arī pastāv riski: var braukt prom no valsts, piedzims bērns – būs alerģija, var zaudēt darbu un nebūs par ko uzturēt, var „aizbraukt jumts” un atbildīgs kļūt par bezatbildīgu, piemēram, nodzeroties... Bet tās visas ir varbūtības. Situācijās, kad šīs „varbūtības” jau sāk notikt, kā konkrētajā gadījumā, kad kundze jau pa slimnīcām dzīvojas un kaimiņiene pieskata kaķi, ir bezatbildīgi eksperimentēt ar vēl vienu dzīvnieku.
Nesen no patversmes tika adoptēts gadu vecs bosiks - suņuks Maksis. Atbrauc arī kundze ap 60-70 kopā ar dēlu un radiniekiem. Dēls dzīvo Anglijā, kur no patversmes adoptējis kaķi, tagad vecākiem Latvijā viņsaulē aizgājušā suņa vietā vajag jaunu. Izrunājām visus par un pret, ļaudis iepazina Maksīti, viņa tempermentu, niķus un stiķus, noskaidroja visus adopcijas noteikumus un uzdeva jautājumu: „Un kad jūs brauksiet mūs pārbaudīt, lai varam plānot dienu, kad Maksītim uz patversmi braukt pakaļ?” Nācās atzīt, ka Latvijā patversmes nebrauc pārbaudīt potenciālo saimnieku dzīves apstākļu atbilstību – trūkst cilvēku un finansu resursu, labākajā gadījumā dažas patversmes pēcāk brauc jau savus bijušos audzēkņus pārbaudīt. Puisis izstāstīja, cik strikta atlase bija jāiztur, kā viņus pārbaudīja, cik daudz izziņu, atļauju un dokumentu nācās sagādāt, noformēt un cik iespaidīga naudas summa bija jāsamaksā (tajā iekļauti bija arī patversmes izdevumi, pirms adopcijas apsekojot potenciālo saimnieku dzīvesvietu), pirms viņi pie kaķa tika. Latvijā joprojām „es gribu” dominē, tāpēc arī mēs netiek ārā no tā vājprāta, kādā dzīvo mūsu dzīvnieki: suņi, kaķi...
P.S. Šobrīd patversmē dzīvo 9 mirušu sirmgalvju kaķi vecumā no 2 līdz 7 gadiem, 6 no tiem patversmē nodevas kaimiņi, 3 – mazbērni...
P.S.S. Patversmēs lielie prieki ir dienās, kad adoptēti tiek daudzu tik negribētie dzīvnieki gados. Man vienmēr gaiši ap sirdi kļūst, kad padzīvojušos dzīvniekus adoptē tieši sirmgalvji, sakot: „Mēs jau ar’ saules mūžu vairs nedzīvosim, dod Dieviņi, lai es tomēr ātrāk par savu sunīti/kaķīti neaizietu...”
(Lūk piemērs, miruša saimnieka skaistais mincis Filips: http://patversme.lv/filips-2/ )