Kāpēc vienā apdzīvotā vietā – Siguldā - vienu savainotu dzīvnieku pamana nekavējoties, kamēr otru tikai tad, kad tas jau tuvu nāvei? Nespēju tam rast citu izskaidrojumu, kā vien: visu izšķir cilvēki, kas šiem nelaimīgajiem dzīvniekiem patrāpās ceļā. Nu negribas domāt, ka arī fakts: viens suns bija šķirnīgs skaistulis, otrs – neizteiksmīgs krancītis.

Zeltainā retrīva suņpuisi Fēliksu, kuram, visticamāk, lecot pāri žogam sanāca pārplēst un pamatīgi sev no kājas teju vai visā garumā noraut ādu, cilvēki pamanīja nekavējoties un suns laikus saņēma visu nepieciešamo palīdzību. Krančsuņopis Džeks bija patrāpījies ceļā kādam krietni lielākam un stiprākam sunim, kurš opīti pamatīgi sakoda, ar asiņainu galvu vismaz pusotru, divas nedēļas Džeks staigāja pa pilsētu, taču neviens no divkājiem i nedomāja meklēt palīdzību. TIKAI TAD, kad Džeka galva no strutām pietūka trīs reizes lielāka, pa viņu ņudzēja tārpi, strutas smakoja pa gabalu, īsāk – skats uz suni bija atbaidošs,  - TIKAI TAD, visticamāk, pretīguma vadīti, ļaudis sāka meklēt palīdzību...

Fēlikss jau patversmi pametis un turpina dakterēties mājās. Džeks par izdzīvošanu ārstu uzraudzībā cīnās patversmes sadarbības klīnikā... Ja par Džeka savainošanu cilvēki būtu ziņojuši ātrāk, iespējams, arī opītis jau laimīgi būtu atgriezies mājās sveiks un vesels, bet tagad viņa nākotne ir neziņā tīta... 

Autore: Lolita Roze, Juglas dzīvnieku patversmes "Labās mājas" administratore