Biogrāfija

Esmu dzimis Rīgā tālajā 1972. gadā, bērnību pavadīju un pirmās skolas gaitas uzsāku Koknesē. Mātei un tēvam brīvajos brīžos ļoti patika dziedāt, varbūt tāpēc arī es kopš agras bērnības iemīlēju dziedāšanu un mūziku.
Manas muzikālās gaitas aizsākās Pļaviņu bērnu mūzikas skolā, tur vispirms iestājos ģitāras klasē, bet pasniedzējs sita pa pirkstiem un izraisīja manī nepatiku pret savu priekšmetu. Pat gribēju pamest skolu, bet mamma un skolas direktore pamudināja tomēr palikt. Un, par cik man ļoti patika dziedāt, pārgāju uz kora klasi. Bet, kora klasē mācoties, bija paralēli jāizvēlas un jāmācās spēlēt kāds no pūšamajiem instrumentiem, un tā nonācu pie skolotāja Kārļa Strazdiņa, kurš mani pamazām pārvilināja uz pūšamo instrumentu nodaļu. Sākumā mācījos spēlēt tenoru, tiku iesaistīts Stučkas pilsētas (tagad Aizkraukles) pūtēju orķestrī. Piedalījos visos svētkos, demonstrācijās un gājienos, arī Dziesmu svētkos. Šajā orķestrī piedalījās arī skolotāji no Kokneses vidusskolas, ar kuriem izveidojās draudzīgas attiecības. Vēlakajos mūzikas skolas gados pārgāju uz trombona spēli, un skolu pabeidzu kā trombonists. Skoliņa atrodas Daugavas krastā, un katru pavasari applūda, mums radot neslēptu prieku, jo nebija jāapmeklē stundas. Es jau nebiju izņēmums, arī man patika paslinkot. Rudenī savukārt stundas sākumā sēdēju ābelē pie skolas un grauzu ābolus, bet skolotājs gāja ārā mani meklēt. Bija vēl gadījums, kad vakarā, braucot no Pļaviņām ar vilcienu uz mājām, uz perona aizmirsu instrumentu. Labi, ka skolotājs, ejot garām, bija pamanījis un paņēmis. Pļaviņu skolā arī aizsākās mana mīlestība un pieķeršanās akordeonam. Aiz sienas bija akordeonu klase, un no turienes vienmēr skanēja šī instrumenta skaņas. Piecpadsmit gadu vecumā saņēmu dāvanā no krusttēva savu pirmo Krievijā ražoto akordeonu, un bērnu mūzikas skolas skolotāja Elfrīda Krastiņa man ierādīja pašus pamatprincipus akordeona spēlē. Viss pārējais notika pašmācības ceļā. Ar akordeonu esam kopā nu jau vairāk kā ceturtdaļgadsimtu!
Pabeidzot astoto klasi un absolvējot mūzikas skolu jautājumu par nākotnes profesijas izvēli nebija: tikai ceļš uz mūzikas vidusskolu. Izvēle bija starp Cēsīm un Rēzekni. Izvēlējos pēdējo, jo iepatikās pilsēta ar saviem rūpnieciskajiem skursteņiem un skaistajiem parkiem. No tiem laikiem vēl atceros, ka paziņas un radi vecākiem pārmeta, ka ļauj dēlam izvēlēties tādu “nekam nederīgu”, nepraktisku profesiju. Vēl atceros, ka mans trombona pasniedzējs un toreizējais skolas direktors Sergejs Sergejevs pēc iestājeksāmeniem gribēja mani pārliecināt mācīties tūbu, bet es spītīgi paliku pie trombona. Rēzeknē arī sākās mana pieaugušo dzīve (iemācījos gatavot ēst un izdzīvot no stipendijas, jo vecāku līdzi dotā nauda “izkusa” ātri) – pirmie randiņi, pirmais alkohols un mūzika, mūzika, mūzika. Klausījāmies jaunākās pieejamās dziesmas, mēģinājām norakstīt iepatikušos dziesmu vārdus un vakaros klasēs spēlējām klavieres un dziedājām, mēģinot piemeklēt īstos akordus. Tas bija astoņdesmito gadu beigu laiks, un varens notikums bija tas, ka vienam no skolas audzēkņiem toreiz parādījās pirmais sintezators. Toreiz bija situācijas, ka vispirms sarunājām nospēlēt balli kādā klubā, bet pēc tam sākās drudžaina aparatūras meklēšana un aizņemšanās. Savu pirmo balli es nospēlēju, ja nemaldos, Murmastienes klubā, un tā bija totāla izgāšanās. Un vēl atceros kādu zaļumballi Dricānos, kad mums jau sāka veidoties pirmā veiksmīgā saspēle. 1990. gadā arī kopā ar domubiedriem nodibinājām pirmo nopietno grupu “Non Divisi”(saspēlējāmies kādās kāzās), ar kuru arī ierakstījām un laidām pasaulē savu pirmo audiokaseti “Satikšanās”. Atceros, ka bijām pirmie no mūziķiem, kam Rēzeknē bija sava izdota kasete. Visu lepnāko krogu durvis uzreiz mums bija vaļā. Piedalījāmies dažnedažādos festivālos un mūzikas aptaujās. Guvām arī zināmu apazīstamību un popularitāti piedaloties “Vecā ratiņa” aptaujā. Atceros dažus komiskus atgadījumus no šiem laikiem. Braucām ar visiem instrumentiem, tai skaitā sitamajiem, uz Rīgas Melodijas skaņu ierakstu studiju ar vilcienu. Bija jābrauc agri no rīta. Iekāpām praktiski tukšā vagonā, un katrs izgūlāmies pa krēsliem, un, kā jau jauniešiem, mums bija “salds” miegs; Ogrē mūs modināja neapmierinātie pasažieri apsaukājot par dzērājiem. Vēl atgadījums: gāju iekšā kultūras namā, jo tovakar bija jāspēlē balle. Priekšā tante – biļešu kontroliere. Es viņai saku, ka šovakar šeit spēlēju, bet viņa man atbild, ka šovakar šeit dziedot, iekšā tieku ar lielām grūtībām. Vēl Rēzeknes laikā biju aktīvs skolas folkloras ansambļa dalībnieks, kuru vadīja skolotāja Anniņa! Pamazināmā forma viņas vārdam no tā, ka smaids no viņas lūpām nepazuda nekad, arī liekot divniekus savā priekšmetā.
Tagad pastāstīšu par savu Rīgas periodu, kurš iesākās 1991-jā ar manu iestāšanos Latvijas Mūzikas Akadēmijā. Tur es izmācījos un kļuvu par diplomētu dziedāšanas skolotāju, un ieguvu nepatiku pret koriem un koru dziedāšanu dažu pasniedzēju dēļ. Nedēļas nogalēs dažkārt pa vakariem sāku apmeklēt Arodbiedrību Kultūras Namu “Vecrīga”. Piesaistīja “dzīvā” mūzika, kas tur skanēja. Tur iepazinos ar daudziem labiem un talantīgiem mūziķiem. Ar šo deju klubu draudzējos vēl joprojām: trešdienās spēlēju diskotēkas senioriem, un kādu piektdienu vai sestdienu piespēlēju sintezatoru viņu mūzikas grupai. Sevišķi veiksmīga saspēle man ir izveidojusies ar ģitāristu un solistu Andri Skalbergu. Mūs saista country, rokabilly un bugi bugi mūzikas novirzieni. Paralēli studijām mani aizrāva akadēmiskā dziedāšana, ņēmu privātstundas pie basa Gūrija Antipova un vēlāk ilgus gadus pie mecosoprāna Ellas Opaļevas. Vienu brīdi strādāju par kora mākslinieku Rīgas Muzikālajā Teātrī (operetē) un pēc tam arī Latvijas Nacionālajā Operā. Operetē es pirmo reizi ieraudzīju teātri no iekšpuses: daudzie tērpi, grima māksla, skatuves kultūra. Tas viss mani apbūra un valdzināja. Teātris ir kā dzīvs organisms, kā ģimene un kā dzīvesveids. Par manu nākamo teātri pēc operas kļuva viens no senākajiem Rīgas dramatiskajiem teātriem – Kamerteātris, kuru vadīja Žanis un Katrīna Priekuļi. Tur es darbojos gan kā raksturlomu aktieris, gan kā režisora asistents, suflieris, mūzikas un gaismas operators, un vienu brīdi arī kā teātra studijas vokālais pedagogs. Katrīna Priekule man ir ļoti daudz devusi kā aktierim un arī kā mūziķim. Viņas dotā bagāža vai mantojums, man palīdz filmējoties dažādos projektos un darbojoties uz skatuves. Pērn nofilmējos Zelta Zivtiņas reklāmā, un arī nesen rādītajā LNT īsfilmu ciklā “Dzīves krustceles”. Mans sapnis ir izveidot kādreiz nākotnē pašam savu teātri. Kas attiecas uz mūziku – visus šos gadus arī aktīvi muzicēju dažāda formāta un lieluma izklaides un svētku pasākumos. Spēlēju gan viens, gan kopā ar dažādiem mūziķiem. Pāgājušajā gadā sadarbojos ar grupu “Muiža”, piedalījāmies festivālos un ierakstījām skaņu ierakstu studijā dažas dziesmas. Esmu spēlējis kopā arī ar klarnetes virtuozu Ansi Pavasari un vijolnieku Ivaru Erdmani. Pašlaik sadarbojos ar jau augstāk pieminēto Andri Skalbergu, man ir izveidojies arī labs tandēms ar Gati Zotovu (grupa “Naktssargi”) un arī ar Jāni Ziedu-Ziediņu. Veksmīga sadarbība ir izveidojusies arī ar dažādiem aktieriem – pasākumu vadītājiem. Ilgus gadus arī dziedu pareizticīgo baznīcas korī Kristus Dzimšanas Katedrālē.

Esmu atvērts jauniem projektiem, jaunai sadarbībai un jauniem piedāvājumiem - gan aktieriskiem, gan muzikāliem!

Dalībnieki

Tuvākie pasākumi

Atvērt jaunā logā

Mūzika

Uzaicini sekot mūziķa profilam