Notika auto sadursme. Nekas pārāk šausminošs, bet tomēr letāls Tev. Aiz Tevis palika sieva un divi bērni. Tā bija nesāpīga nāve. Ātrā palīdzība darīja visu ko spēja, bet bija jau par vēlu. Tavs ķermenis bija tiktāl sadragāts, ka tur vairs nebija, ko salāpīt.

Un tad tu satiki mani.

- „Kas.. kas notika?” Tu jautāji. „Kur es esmu?”
- „Tu nomiri” sekoja mana atbilde. Nav vajadzības ilgstoši runāt ap un par.
- „Tur bija kravas auto, un mana mašīna ... izslīdēja..”
- „Aha”
- „Es.. es nomiru?”
- „Aha, bet nenokar degunu. Visi kādreiz mirst.”

Tu palūkojies apkārt. Tur nekā nebija. Tikai Tu un es. „Kas ir šī vieta?” Tu jautāji. „Vai es esmu šķīstītavā?”
- „Tā varētu teikt”
- „Vai Tu esi Dievs?”
- „Jā” es atbildēju. „Es esmu Dievs.”
- „Mana sieva.. mani bērni...” Tu nopūties.
- „Tas man patīk” es teicu. „Tu tikko nomiri, bet uztraucies par savu sievu un bērniem. Tā ir laba īpašība.”

Tu lūkojies uz mani ar apbrīnu. Tavās acīs es neizskatījos pēc Dieva. Es izskatījos pēc parasta vīrieša. Vai v…... Lasīt tālāk