Kas ir bezgalība?

Rēns vasaras vakars. Tu sēdi kāpās un lūkojies uz jūru. Līdzās šalc priedes, jūtama to sveķainā, karstā elpa. Šķiet, horizonts – gandrīz vai ar roku sasniedzams, bet tu esi gudrāks par dullo Dauku un zini, ka tā nav. Aiz jaušamās līnijas stiepjas nebeidzams apvārsnis. Un tur, kur sastopas jūra ar debesīm, varbūt sākas bezgalība. Lēnām dziest diena, saules ripa pazūd aiz horizonta, debesu kupolā iemirdzas zvaigznes. Tas viss šķiet tik stabils, nemainīgs, mūžīgs, bezgalīgs. Un tu pats – mazais smilšu graudiņš – esi šai bezgalībai piederīgs...

Piedalās:

Arvīds Kalme, radioelektroniķis,

Ivars Šmelds, astronoms,

Māris Liede, ceļotājs,

Valdis Svirskis, filozofs,

Līga Zītara, MISTĒRIJAS korespondente.

VIENA NO TRIM MĪKLĀM

Līga Zītara: Šis ir viens no retajiem brīžiem, kad, aizmirsuši ikdienas steigu, padarītos un vēl darāmos darbus, apsēžamies, atslābināmies un, varētu teikt, pārslēdzamies citā uztveres frekvencē, lai runātu par būtiskām, taču vārdos grūti aprakstāmām lietām. Mēģināsim apjaust un kaut par sprīdi tuvināties bezgalībai. Ierosmei citēšu pagājušā gadsimta 30. gadu aktīvu sabiedrisko darbinieku, rērihieti, grāmatas “Jaunā laikmeta pasaules izpratne” autoru Aleksandru Klizovski: “Mūsu esamības pasaulē, kur viss ir tik nestabils, īslaicīgs un ātri pārejošs, kur daudz kas novīst, nepaspējis uzplaukt, jēdziens Bezrobežība var likties kā izsmiekls. Tomēr tieši šajā mūžīgajā parādību, formu, stāvokļu un eksistenču maiņā, to mūžīgajā transmutācijā no zemāka stāvokļa uz augstāku arī izpaužas dzīvības un visu jēdzienu Bezrobežība.”

Valdis Svirskis: Senajās Upanišadās ir slavens izteikums par bezgalību: “Bezgalība ir šis, bezgalība ir tas. Bezgalību no bezgalības atņem, bezgalība paliek pāri.” Aptuveni 3000 gadus vecs aforisms, kurā pausts bezgalības paradokss, tās noslēpums. No garīgās pasaules redzējuma bezgalība ir viena no trim mīklām, kuras cilvēce vienmēr tiekusies atminēt. Tās ir – mūžība, nemirstība, bezgalība.

L. Z.: Par trim mīklām, ko cilvēks nespēj aptvert. Man visi nosaukumi šķiet sinonīmi. Kad sakām bezgalīgs, domājam mūžīgs. Ja esi nemirstīgs, tātad – bezgalīgs un reizē mūžīgs.

V. S.: Kad skatāmies uz trijstūri ar trim malām, uzskatām, ka tās faktiski ir vienādas, bet tajā pašā laikā trijstūrim ir trīs malas. Neraugoties uz ārējo vienādību, iekšēji tās ir dažādas lietas, kas veido vienu veselumu. Indiešu tradīcijā ir trijādība Sat-Čit-Ananda: esamība, apziņa, svētlaime. Vēl viens veids, kā runāt par augstākām dimensijām – mūžību, nemirstību, bezgalību.

AIZ KATRAS ROBEŽAS – BEZROBEŽĪBA

Ivars Šmelds: Vēlos sākt ar matemātisku definīciju. Ir divas bezgalības: aktuālā un potenciālā. Aktuālā bezgalība ir tā, par kuru kolēģis nupat runāja, – visa bezgalība vienlaicīgi ir mūsu priekšā. Potenciālo bezgalību definējuši senie grieķi: ja met šķēpu, tas nokrīt, to paceļ un met tālāk; process nekad nevar nonākt līdz pēdējam šķēpa metienam, pie robežas. Plašākā skatījumā aktuālā bezgalība ir neaptverama, kaut arī eksistē. Ja iedomājamies kādu robežu, tad aiz tās ir bezrobežība. Es bezgalību saprotu kā bezrobežību, kaut iespējama arī ierobežota bezgalība – tajā katrs solis ir neskaitāmas reizes mazāks par iepriekšējo, un līdz robežai nekad nevaram nokļūt. Matemātikā ir daudz bezgalības veidu. Matemātiķi izšķir dažādu kārtu bezgalības, no kurām viena bezgalība ir bezgalīgi daudz reižu lielāka vai mazāka par citu. Tātad arī bezgalības var salīdzināt. Šī lieta ir sarežģītāka nekā sadzīviski šķiet.

V. S.: Bezgalība filozofiskajā nozīmē izriet no mūsu tvēruma – tas, kas iziet ārpus mūsu prāta robežām. Taču ne viss, kas iziet ārpus šīm robežām, ir bezgalība. Vienkārši – neatrodam robežu savā uztverē, tāpēc to piedzīvojam ar prieku. Dažkārt, kad sasniedzam brīdi, kad no kūniņas jādzimst taurenim, kad pārraujam hitīna apvalku un izplešam spārnus, mums ir bezgalīgs prieks. Šādā ziņā bezgalību piedzīvojam nevis aktuālā, bet drīzāk potenciālā veidā. Kā procesu, kad varam pāriet no viena stāvokļa otrā, varbūt no šaurāka – uz plašāku, bet tas nenozīmē, ka spējam aptvert uzreiz visu. Senie mistiķi, seno reliģiju garīgie skolotāji daudzkārt runājuši par to, ka iespēja apjaust bezgalību atklājas tikai pašos augstākajos garīgās pilnības līmeņos. Cilvēks ar savu apziņu var piedzīvot bezgalību. Parasts cilvēks vispirms runā par saviem priekšstatiem, par robežu, kuru varētu iztēloties, bet tā nav iekšējās būtības pieredze, jo viņš nav piedzīvojis bezgalību pilnīgajā aktuālajā veidā. Bezgalība ir kaut kas iedvesmojošs. Sevišķi tad, kad skatāmies uz gaišzilām debesīm, uz bezmākoņu plašumu, uz apvāršņiem, kuri aizslīd tālēs. Kad runājam par bezgalīgu plašumu, pirmais, ar ko sastopamies, ir pati bezgalība.

Arvīds Kalme: Nezinu, kas ir bezgalība. Manuprāt, – izplūdis jēdziens, kurā var ietilpināt visu ko. Tāpat – jēdziens Dievs. Ļoti izdevīgs, jo tam var piedēvēt visu nesaprotamo, noslēpumaino. Jēdziens laime. Ko katrs ar to saprotam? Vai – mīlestība. Tikpat izplūdis un staipāms jēdziens. Kaut kas līdzīgs notiek ar bezgalību. Ar ko man tā asociējas? Vispirms makropasaulē ģeometriski tas ir izplatījums – aizejam arvien tālāk, tālāk kosmiskajos plašumos, kur nav ne gala, ne malas. Otrs virziens ir mikropasaulē – arvien sīkāk, sīkāk atomā iekšā. Cik tālu var aiziet? Līdz nullei?

I. Š.: Ja ejam dziļumā, mūsu pasaulē tas ir vismazākais laika un telpas kvants.

A. K.: Vai neveidojas kaut kas līdzīgs čūskas astei? Arī riņķim nav ne gala, ne malas. Runājot par daudzdimensiju telpu, varam iedomāties trīs, divas un vienu dimensiju. Matemātiķi strādā ar daudzdimensiju telpām, viņiem tas nav nekas pārsteidzošs. Interesanti, ka šīs daudzdimensiju telpas nav jāmeklē kosmosā, tās savietojušās tepat, vienā punktā, mūsos. Bezgalību varētu mēģināt formulēt kā jēdzienu. Ar to strādā matemātiķi, fiziķi, filozofi. Varam izstrādāt atsevišķu terminu.

I. Š.: Tas, ko jūs teicāt, attiecas uz jebkuru jēdzienu. Ķīniešiem ir kāda interesanta atziņa, ka balts zirgs nav zirgs, respektīvi, jebkura konkrēta zirga izpausme nav zirgs kā tāds. Tas pats droši vien attiecas uz bezgalību. Ja piezemējamies, saprotam, ka varam to piedzīvot tikai kā potenciālu bezgalību – bezrobežību. Nemirstība – tas ir bezgalības piedzīvojums laikā. Jebkurā brīdī atrodamies kādā šīs bezgalības punktā, tāpēc nepiedzīvojam to vienlaicīgi. Tāpat arī visu telpu nepiedzīvojam vienlaicīgi. Tas, ko varam pārdzīvot, ir potenciālā bezgalība.

VAI BEZGALĪBA – VISS NEZINĀMAIS?

Māris Liede: Tas, par ko jūs, kolēģi, runājat, – jēdzieni, zvaigznes – ietilpst jēdzienā zināmais. Visu, par ko runājam, radījis mūsu prāts, doma. Zināmajā nekādi nevaram atrast bezgalību, jo – visā, kas ir ierobežots, nevar būt bezgalības. Tas, ko zinām, taču ir ierobežojums, līdz ar to bezgalību varam atrast tikai nezināmajā, ko nespējam izteikt vārdos. Uz šī galda ir tējas krūzītes, MISTĒRIJAS žurnāli, fotoaparāts, svece. Tas viss ir zināmais. Tam apkārt ir kaut kas, par ko nav ne mazākās jausmas. Tikai šajā nezināmajā var būt bezgalība.

I. Š.: Matemātiķi uzzīmē gulošu astotnieku un zina, ko ar to iesākt. Ne visu, bet kaut ko zina.

M. L.: Tikai tāpēc, ka viņi pieņēmuši, ka šis gulošais astotnieks atbilst bezgalībai. Bet tas ir tikai astotnieks, nevis bezgalība!

I. Š.: Tas ir bezgalības atspoguļojums. Mēs runājam par to, ko domājam, bet tas ir tikai īstenības atspoguļojums.

M. L.: Tikko kaut ko nosaucam vārdā, tas kļūst zināms. Nosauciet kaut ko tādu, ko nezināt!

I. Š.: Dievs.

M. L.: Tas ir tikai jēdziens.

I. Š.: Jā, bet ietver gan to, ko zinu, gan to, ko nezinu par Dievu. Mēs katrs kaut ko zinām par Viņu.

M. L.: Kastaņeda būtu teicis, ka arī Dievs ir pie šī galda.

I. Š.: Protams.

M. L.: Tātad Viņš vairs nav nezināms.

I. Š.: Bet mēs daudz ko nezinām. Viss sevī ietver kā zināmo, tā nezināmo.

L. Z.: Vai citiem vārdiem – ikviens bezgalības aspektstāpat ir bezgalība, ikviens jēdziens kādā mirklī pāriet bezgalībā.Nolaidīsimies no prāta augstumiem ikdienas emociju līmenī. Atceros savu bērnību. Tas varēja būt pirmsskolas vecums. Jautāju mammai, ko nozīmē “nomirt”. Man mēģināja skaidrot, ka tad cilvēka vairs nav un viņš nekad, nekad vairs nebūs dzīvs. Šis “nekad, nekad” radīja dziļu izmisumu, jo pirmoreiz saskāros ar bezgalību. Tas bija kā kritiens bezdibenī. Ilgi raudāju un nevarēju to apjēgt. Tagad, kad zinu par reinkarnāciju, par dvēseles nemirstību, iepazīstu bezgalību no cita – harmonizējoša redzesleņķa, kas rada iekšēju līdzsvaru. Un baiļu vairs nav.

I. Š.: Vai tiešām nav baiļu? Vai jums nešķiet briesmīgi, ka dzīvosit mūžīgi?

L. Z.: Briesmīgi, ja mūžība būtu jāpavada vienā ķermenī, ja pietrūktu iespējas sevi daudzveidīgi izpaust. Te iederas Aleksandra Klizovska atziņa: “Ja iedomājas bezgalīgu mieru un mūžīgu bezdarbību, tad tās būtu patiesas šausmas un visīstākais lāsts. Tikai nemitīga tieksme pilnveidoties, kas sakņojas nepārtrauktā darbā un nebeidzamā izziņas procesā, var piepildīt jebkuru mūžību un dot patiesu bezgalīgas eksistences prieku.”

V. S.: Sajēga un nosaukšana nav viens un tas pats. Ir slavens aforisms: “Mazas zināšanas attālina no Dieva, bet lielas – pietuvina.” Dievs šajā nozīmē ir bezgalība. Viduslaiku teoloģijā viena no Dieva īpašībām bija Viņa bezgalība. Blēzs Paskāls salīdzināja cilvēku ar trauslu niedri, jo, paskatoties uz Visumu augšā, viņu pārņem šausmas. Tajā pašā laikā trauslajā niedrē ietverta cita apjēgsmes bezgalība, kas ļauj ieņemt šo ārējo bezgalību un izdzīvot kā iekšējās pasaules bezgalību. Tas, kas kļūst par sirds turpinājumu, mani vairs nebaida. Ja no absolūti nezināmā vai neizzināmā nonāku pie apjēgsmes, ka tas ir nezināms, tad no nezināmā pāreju uz zināmo. Šis process notiek nemitīgi: absolūti nezināmais kļūst par vienkārši nezināmo, līdz pārtop zināmajā. Šī izprašana un apzināšanās ir viens no bezgalības veidiem.

M. L.: Cik, jūsuprāt, ir bezgalību: viena vai vairākas?

V. S.: Manā skatījumā bezgalība ir viena, bet tās tvērumu ir bezgalīgi daudz. Arī to piedzīvot var bezgalīgi daudzos veidos. Dažkārt bezgalību tulko kā pilnestību. Grieķiem bezgalība asociējās ar nenoteiktību, un nenoteiktība – ar trūkumu. Agrīnajā kristīgajā teoloģijā, piemēram, Origēnam, bija priekšstats, ka Dievs nevar būt bezgalīgs. Vēlāk Augustīns to noraidīja, jo Dievs nevar būt ierobežots. Vēsturiski šī izpratne mainās. Ikdienā redzam un piedzīvojam potenciālo bezgalību – kaut ko uzzinām skolā, skatāmies, teiksim, debesu plašumos. Piekrītu Kalmes kungam, ka neviens īsti nezinām, kas ir bezgalība, bet ieklausāmies, kā par to runā filozofi, rakstnieki, dzejnieki, kā to izprot dažādās kultūrās. Tas ir viens no veidiem, kas ļauj virzīties pretī neaptveramajai, neizzināmajai realitātei, kura, cerams, kādreiz kļūs izzināma.

A. K.: Atcerējos Einšteina teicienu: “Cilvēka gudrībai ir robežas, bet cilvēka muļķība ir bezgalīga.” Varam gudri prātot, augstākais – izgudrot kādu formulējumu, taču vismaz notiekošajam ir jēga, jo tas ir mazs solītis uz priekšu.

V. S.: Kādā Viljama Bleika dzejolī ir rinda: “Un vienā ziedlapiņā bezgalību tvert.” Vismazākās lietas var ietvert sevī vislielākās. Tāpat pastāv viedoklis, ka bezgalīgais Dievs var būt paslēpies vismazākajā puteklītī, akmentiņā. Reiz kāds cilvēks Šri Činmojam jautāja, kas Dievam labāk patīk – kaut kas liels vai kaut kas mazs. Šri Činmojs atbildēja, ka Dievs vairāk mīļo mazās lietas. Atceros, – vienai indiešu autorei pat grāmata saucās “Mazo lietu dievs”. Bezgalība, ko saista ar Dievu, var būt arī mīļa, maiga, pūkaina. Kad paskaties uz bezgalību prāta acīm, tā var biedēt. To bieži redzam zinātniskajā fantastikā. Jo intelektuālāk bezgalībai tuvojamies, jo vairāk tā atsvešinās no mūsu cilvēciskuma, jo lielāku sevis niecību pārdzīvojam. Atsevišķu mākslinieku, dzejnieku un jogu pārdzīvojumos bezgalība tverta kā sirds pasaule, iekšēja dimensija, un tad tā ir silta, mīļa un mūsējā, tāpēc nebiedē. Tad ieejam tajā kā sevī.

KAD ESMU KLUSS

I. Š.: Jēdzieniski šķir labo un slikto bezgalību. Sliktā ir tā, kura atkārtojas un tāpēc biedē. Kā čūska, kas rij savu asti. Vai lode – apejat apkārt un nonākat sākumpunktā. Labā bezgalība katru brīdi ir citāda, tāpēc interesanta. Tāds ir bezgalīgais reinkarnācijas process.

V. S.: Ja tā ir bezgalība, tad nevar pateikt: “Nekad, nekad.”

I. Š.: Labajā bezgalībā neesam spiesti atgriezties sākuma punktā, bet sliktajā esam spiesti līdzīgi sunim ķert savu asti. Būtībā arī Sansāras aplis ir sliktā bezgalība, no kuras cenšas izbēgt.

M. L.: Nepiekrītu jēdzieniem sliktais un labais. Tādu nav. Katram indivīdam ir savs labais un sliktais.

I. Š.: Skaidrs, ka mēs gribētu piedzīvot to, ko saucam par labo bezgalību. Bet dabā nav ļaunā un labā, tas ir mūsos.

V. S.: Amerikāņiem ir filma “Murkšķa diena”. Galvenajam varonim neskaitāmas reizes atkārtojas viena un tā pati diena. Viņš ikreiz cenšas situācijas mainīt, taču atkal un atkal nonāk sākumpunktā, pieredzei nemitīgi paplašinoties. Lielisks piemērs bezgalības izpausmei.

M. L.: Pastāstīšu, kā mēģinu uzzināt kaut ko par bezgalību. Vistuvāk pieskaros bezgalībai meditācijā, kad esmu kluss, kad manī nav nevienas domas, prāts apstājies.

L. Z.: Piekrītu Valda teiktajam, ka bezgalība ir pašos, jo mūsos ir dievišķā dzirksts – Dievs taču ir bezgalīgs.

V. S.: Manuprāt, bezgalību nav iespējams izprast, taču to piedzīvot meditācijā ir iespējams. Gan sev, gan lasītājiem vēlu piedzīvot bezgalību sev visiedvesmojošākajā veidā.

A. K.: Sokrāts teica: “Es zinu to, ka neko nezinu.” Rezumēšu, kāda bija mūsu tikšanās jēga jeb sausais atlikums. Gudri parunājām, katrs parādījām savu erudīciju un varbūt paņēmām mazu kripatiņu no cita viedokļa, lai izkristalizētu savējo. Bezgalība ir daudzveidīga, jēdzienu daudz. Var būt bezgalīgi liela laime, bezgalīga mīlestība, bezgalīgi liela nelaime, bezgalīgi lieli attālumi, bezgalīgi dziļš atvars. Varbūt no diskusijas katrs guvis arī sev kādu labumu. Katram ir savs skatījums, katrā ir kaut kas dievišķs, vērtīgs, kurā dalīties ar pārējiem.

L. Z.: Saruna izvērtās filozofiski dziļa, bet kas būtu jāzina par bezgalību vienkāršam cilvēkam?

V. S.: Domāju, cilvēkam jāatceras, ka lietas, ar kurām jāsaskaras ikdienā, bezgalīgi mainīsies un nepaliks ar mums mūžīgi. Te redzama saikne starp mūžību un bezgalību. Ķīniešiem ir stāsts. Reiz cilvēks, kam dzīvē grūti klājās, aizgāja pie vieda vīra un lūdza palīdzību. Tas kaut ko uzrakstīja uz papīra, lika viņam doties mājās, pielikt zīmīti pie sienas un tad izlasīt. Cilvēks tā arī izdarīja. Piestiprinājis papīru pie sienas, viņš izlasīja uzrakstīto: “Vienmēr tā nebūs.” Šie vārdi stiprināja. Ritēja laiks, visas problēmas atrisinājās. Kārtojot māju, cilvēks ieraudzīja – kaut kas ir pielikts pie sienas, – jāmet ārā. Pienāca, paņēma papīra lapiņu un izlasīja: “Vienmēr tā nebūs.” Un tas lika aizdomāties par šī brīža vērtību.

Ir ļoti svarīgi novērtēt laiku, kas dots cilvēka dzīvei. Novērtēt pašreizējo brīdi. Varbūt arī katrs TE UN TAGAD ir sava veida bezgalība. Bhagavadgītā teikts, ka Visaugstākais līdzinoties kreļļu diegam, uz kura uzvērtas visas pasaules. Katrs mirklis, kad varam mīlēt, priecāties, būt pateicīgi, būt sirdī un ar sevi, ir veids, kā varam sevi piepildīt ar visgaišāko bezgalību. Jāapjauš, ka aiz katras lietas, ko zaudējam, ir lietas, ko iegūstam, ka patiesībā neko nezaudējam, jo viss paliek ar mums. Jaunā Derība māca par Debesu Valstību, kurai nav gala un malas. Kas savā ikdienā krās Debesu dārgumus: labestību, mīlestību, pateicību u. c., tas iemantos Bezgalību sevī pašā.

I. Š.: No jūsu teiktā izriet arī pretmets – brīdī, kad kaut ko iegūstam, patiesībā neko neiegūstam. Arī šo domu indiešu filozofi ir sapratuši. Nelaime ir tā, ka no bezgalīgas laimes vai mīlestības mirst. No sirmas senatnes zināms: kas ierauga Dievu visā spožumā, tas mirst.

V. S: Taču nepārpratīsim – šāda nāve nav negatīva, bet svētīga, jo simbolizē pāriešanu jaunā garīgas izaugsmes pakāpē.

L. Z.: Vēlos jautāt Mārim. Vai ceļojumos gūtās atskārsmes nav saistītas ar bezgalību?

M. L.: Ceļojums nav būtisks. Atskārsmes, kuras rodas pašos un kuras neesam izlasījuši, nāk no bezgalības. Parasti savas izjūtas formulējam, balstoties uz lasītiem, iemācītiem jēdzieniem. Atklāsmes par bezgalīgo mīlestību un pārējām lietām, kuras nevar pierādīt, katram ir savādākas. Pie manis tās atnāk nevis tad, kad esmu kustībā – ceļojošs un kaut ko jaunu uzzinošs, bet brīdī, kad esmu kluss. Angļiem ir teiciens: “Pieradums ir visa Dievs.” Dzīvojot uz vietas, dzīvojam pieradumā. Tikko no tā izraujamies, uz mums iedarbojas dažādi nezināmi spēki. To var radīt mākslīgi, arī – aizbraucot uz vietu, kur nekad neesi bijis. Apkārtne un tava iekšējā sajūta tajā brīdī ir jauna, un tad ir vieglāk tuvoties bezgalībai.
A. K.: Ne velti teic, ka cilvēku acis ir dvēseles spogulis, tajās var izlasīt visu. Ieskatījos četros MISTĒRIJAS vākos, četru sieviešu acīs. Te ir tukšums, vēlreiz – tukšums, te – kaut kas ir. Un, lūk, kāds dziļums ir šīs meitenes acīs! Tā ir bezgalība. Pirms gadiem divdesmit mākslinieks Arnolds Pankoks atnāca uz Politehnisko institūtu, lai zīmētu portretus. Viņš prata parādīt cilvēka iekšējo būtību. Toreiz tur strādāja iedomīgs, uzpūtīgs zinātņu prorektors un arodbiedrības priekšsēdētājs – mazs, sīks vīrelītis. Izstādē abi portreti atradās blakus. Bija skaidri redzams, ka godājamais akadēmiķis, profesors salīdzinājumā ar savu kolēģi ir pigmejs. Sīkā vīreļa seja izstaroja tādu cēlumu, ka cilvēki apstājās tieši pie viņa portreta.

M. L.: Vienīgais orgāns ķermenī, kas no dzimšanas līdz miršanas brīdim saglabā savu izmēru, ir acis, tāpēc tās arī ir dvēseles spogulis.

ES TURPINOS... BEZGALĪGI

I. Š.: Bezgalība māca: lai cik tu būtu stiprs un varens, vienmēr kāds būs stiprāks, varenāks un gudrāks par tevi. Tātad bezgalība māca bijību un pazemību, tuvina Dievam.

V. S.: Bezgalība atklāj iespēju pieņemt kaut ko, kas ir virs mums, kā virzienā varam augt, pieņemt izaugsmes izaicinājumu. Jāapjauš garīgās augsmes bezrobežība atšķirībā no ārējās pasaules, kurai ir daudz un dažādas robežas.

I. Š.: Vienmēr atradīsies pasaule, kurai mūsu pasaule nav bezgalīga. Teiksim, jūsos ir bezgalīga pasaule, taču es redzu, ka jūs neesat bezgalīgs. Spēlētāja datorā radītā pasaule sakopota mikronos.

V. S.: Kad ieskatāmies sevī, tur – viņpus prāta, klusumā vairs nav robežu. Ja nav gala un malas, tad ir tas, ko saucam par bezgalību. Protams, iekšējais un ārējais, zināmais un nezināmais ir savstarpēji saistīts. Cilvēks visbiežāk piedzīvo bezgalību kā procesu, virzību. Izprot kādu lietu un tad apjauš, ka aiz tās ir vēl kaut kas. Šri Činmojam ir dzejolis, ko viņš uzrakstīja pusaudža gados pēc bezgalības pārdzīvojuma. Tur ir rindas: “Ārpus zināmā un zinātāja bezgalīgu mieru baudu es. Skatos Vienīgajā.” Klasiskajā indiešu tradīcijā uzskata, ka patiesa bezgalība sākas tad, kad cilvēks izsprūk ārpus zināmā un nezināmā. Tāpat neoplatonismā, kas ir antīkās Grieķijas domas augstākā virsotne, runāts par Vienoto, kas ir ārpus tā, ko domā, un paša domātāja, ārpus jebkādām noteiksmēm. Neoplatonisma dibinātājs Plotīns 3. gs. rakstījis: “Kā mēs varam izzināt bezgalīgo? Atbildu – ne jau ar prātu. Prāta darbs ir atšķirt un noteikt, tāpēc Bezrobežība nav prāta ziņā. Bezgalību tu vari apjaust tikai ar augstākām spējām par saprātu, nonākot stāvoklī, kurā tev atklājas Dievišķā Būtība. Tā ir ekstāze, tā ir tava prāta atbrīvošana no galīgās apziņas. Līdzīgu var iepazīt tikai līdzīgs; kad tu pārstāj būt galīgs, tu paliec viens ar Bezgalīgo.”

I. Š.: Vēl tikai piebildīšu, ka tur, kur ir miers, bezgalība nav nekas, tā ir nulle.

M. L.: Jūs nonākat pretrunās. Runājāt par bezgalību kā kustību, procesu un reizē bezgalīgu mieru. Vai tad miers nav pretmets kustībai?

I. Š.: Kustība ir relatīvs jēdziens. Jāzina, attiecībā pret ko ir kustība. Es varu kustēties un būt mierīgs.

L. Z.: Nav pretrunas. Viens iziet uz bezgalību caur kustību, otrs – caur mieru.

V. S.: Kā tur bija? Ūdens nemitīgi kustējās traukā, kas nekustīgi stāvēja uz galda.

A. K.: Vai zināt, kur var ieraudzīt bezgalību? Ielūkojieties savu bērnu sejās! Tas ir mans turpinājums. Man šādu iespēju daudz, jo man ir astoņi bērni. Kad viņus satieku, pavēroju un klusībā brīnos, vai tiešām tas esmu es. Tā ir bezgalība, jo es turpinos.

I. Š.: Ir taču zināms, ka turpinājums fiziskajā pasaulē ir tikai čaula. Katra dvēsele atnāk un ir pati par sevi. Dvēsele ir neatkarīga no mūžības un aiziet mūžībā. Jūs dodat tikai čaulu un palīdzat tai izaugt.

V. S.: Paaudžu virtene tiešām simbolizē bezgalību. Mēs ceļojam, un bezgalīgs ir ceļojums, bezgalīgs ir ceļotājs un nav gala piedzīvojumam.

L. Z.: Un, iespējams, bezgalīgs ir arī pats ceļojuma mērķis. Kā teicis Aleksandrs Klizovskis, “.. bezgalīga eksistence kā vienīgo iespējamo līdzekli bezgalīgas esamības īstenošanai prasa bezgalīgu pilnveidošanos. Bet bezgalīga pilnveidošanās rada bezgalīgus sasniegumus, kas savukārt izriet no iespēju bezgalības.” Un tā – bez gala, aizvien tālāk un dziļāk. Mūsu ceļojuma – dzīves – mērķis ir garīga pilnveidošanās, lai tuvotos dievišķajai bezgalībai.