Latvijas enerģētiskās vietas jeb kā elpo Zeme

Piedalās:

Ludmila Kartunova, arhitektūras doktore, ZPS “Urboekoloģija” Ģeoekoloģijas sektora vadītāja,

Jānis Vasaraudzis, VAS“Latvijas Valsts ceļi” Satiksmes organizācijas pārvaldes ceļu būvinženieris,

Arvīds Plaudis, svētvietu pētnieks, rakstnieks,

Juris Kraucis, dziednieks,

Jēkabs Janševskis, zemes starojumu pētnieks,

Līga Zītara, MISTĒRIJAS korespondente.

Līga Zītara: Tie, kuri devušies tūrisma braucienā ar autobusu vai ceļojuši ar savu auto pa Eiropas valstu ceļiem, atcerēsies neparastu brīdinājuma zīmi: dzeltenu trijstūri ar melnu punktu vidū. Tā brīdina autovadītājus par enerģētiski bīstamu ceļa posmu, kur jābūt sevišķi uzmanīgiem. Latvijā nav šādas ceļazīmes, toties mums ir “melno punktu” karte, kas brīdina uzmanīties rajonos, kur noticis visvairāk avāriju. Karte veidota, pamatojoties uz vairāku gadu statistiku. Satiksmes organizētāji gan necenšas noskaidrot, kā šie negadījumi saistīti ar zemes dzīļu procesiem. Savukārt būvnieki nezina, kāpēc ir mājas, kur iedzīvotāji vairāk slimo un mirst no nedziedināmām kaitēm, bet arhitekti, projektējot savrupmājas un dzīvojamos namus, neņem vērāāderu tīklu. Dziednieki mēdz vest savus pacientus uz senču svētvietām, lai ārstētu ar to pozitīvo enerģiju, taču arī viņi pilnīgi neizprot šo vietu struktūru un darbības principus. Šodien esam pulcējušies, lai meklētu un mēģinātu izprast minēto parādību kopsakarības. Bet vispirms – daži fakti.

UZZIŅAI. Zemes dzīļu tektonika

Zemeslodes virsmas – garozas – uzbūve ir ļoti neviendabīga. Tā sastāv no milzīgām pamatiežu plātnēm, kas atrodas nemitīgā kustībā. Zeme, kas ir dzīvs organisms, elpo. Vietām plātnes ir blīvas, bet vietām atrodas ieplaisājuši slāņi. Uz tām iedarbojas dažāda virziena spēki – tās gan izplešas, gan saspiežas. Pienāk brīdis, kad akmens neiztur, un vietās, kur zemeslodes garoza veidota no ieplaisājušiem slāņiem, rodas plaisas un lūzumi. Dažkārt tie stiepjas tūkstošiem kilometru garumā, tad runājam par globāliem lūzumiem, bet dažkārt – pāris kilometru, un tad tās ir plaisas. Lūzuma vietās krasi mainās dzīves apstākļi. Pa tiem Zemes virspusē iznāk dažāda veida enerģijas, kā arī vielu un informācijas plūsmas. Tās ir daudz intensīvākas par zemes dzīļu ietekmi, traucē cilvēka imūnsistēmas darbību un neļauj organismam piemēroties un pretoties ārējās vides apstākļiem. Vietas, kurās ir traucētas dzīvībai svarīgās funkcijas, sauc par ģeopatogēnajām jeb biopatogēnajām zonām. Jo varenāks un garāks ir lūzums, jo platāka ir josla, kurā cilvēka dzīve ir apdraudēta.

Līdztekus tam anomālās zonas veido arī citi ģeoloģiski un ģeofiziski faktori:radiācija, magnētiskais, gravitācijas un seismiskais lauks, kā arī kosmosa enerģētiskie avoti, no kuriem plūst elektromagnētiskais un cita veida starojums. Arī cilvēks un pārējie dzīvie organismi ir dažādu starojumu ģeneratori, radot ap sevi bioloģisko lauku. Secināts, ka cēlonis anomālo zonu ietekmei uz cilvēku un citiem dzīviem organismiem ir mijiedarbība starp biolaukiem un bioģeoaktīvo zonu ģeofiziskajiem laukiem.

L. Z.: Senatnē jebkura lauku māja bija pareizi būvēta un derīga dzīvošanai, jo tās izvietojumu pirms tam noteica rīkstnieks. Kā ir šodien? Vai arhitekti, pirms piesaista projektu konkrētai teritorijai, interesējas par zemes dzīļu struktūru?

Ludmila Kartunova: Man uzreiz ataust atmiņā arhitektes gaitu sākums 1964. gadā, kad projektēju Ķemeru kūrortu. Projekts nebija biezāks par manu lielo pirkstu un sākās ar ģeoloģijasapskatu. Ar laiku novēroju, ka atsauces uz ģeoloģiju kļūst aizvien ietilpīgākas un sāk traucēt projektētājiem, tāpēc tapa milzīgs atsevišķs sējums, par kura eksistenci pēc tam aizmirsa. Valda uzskats, ka arhitekts ir mākslinieks, viņam jārada skaistas lietas. Viņš domā par formu, telpām, ērtībām, prestižu kopskatu.

Pirms dažām dienām, braucot uz Rēzekni, skatījos ap 400 lappušu biezu interjera žurnālu. Nevienā mājokļa interjerā nebija redzams cilvēks, viņš tur acīmredzami bija lieks un traucējošs. Pašlaik cilvēka veselības jautājumu nesaista ar apdzīvotas vietas ģeoloģiskajām un ģeofiziskajām īpatnībām. Speciālisti vienkārši to nezina. Rezultātā ne arhitektūrā, ne celtniecībācilvēku veselības jautājumi projektos nefigurē. Šodien ceļ, kur ienāk prātā, neņemot vērā ģeoloģiskās vides ietekmi. Bet mēs tomēr esam atbildīgi par vairākām paaudzēm, kuras dzīvos jaunajās būvēs. Tā ir nopietna problēma, kas jārisina.

20. gadsimtā, kad atklāja dažādus starojumus un to ietekmi uz cilvēku, varēja sākties lidojumi kosmosā. Noskaidroja, ka pastāv magnētisms, radiācija, gravitācija, aprēķināja starojuma normas, ko cilvēks var panest, un radīja aparatūru, kas ļauj katrā punktā izmērīt faktisko starojumu. Kad sākām pētījumus, paņēmām magnētisko lauku karti un uzlikām uz tās apdzīvoto vietu tīklu. Man aiz brīnumiem mati sacēlās stāvus: neviena vecā pilsēta vai ciemats neizvietojās brīvi, bet bija kā pienaglots pie magnētiskā lauka nulles līnijas. Tas ir fantastiski interesanti! Šodien magnetobioloģija apliecina, ka neviena dzīva būtne nespēj izturēt nedz pārmērīgi intensīvu, nedz pārmērīgi vāju magnētisko lauku. Visi apdzīvo kaut kādu gaiteni ap magnētiskā lauka nulles līniju. Zināms, ka cilvēkam tie ir +/– 500 nanoteslu. Mēs varam izturēt arī līdz 1000, bet tad jau parādās atsevišķi sīki veselības traucējumi. Tas viss jāzina, lai nepārkāptu normas. Pierādījums ir mūsu populācijas veselība. Ja cilvēki dzīvo nepareizā vietā, krasi mainās viņu veselība, dzimstība un mirstība, dzimumu sastāvs, mūža ilgums. Robežas rāda, cik lielu starojumu varam izturēt. Tas attiecas uz visiem starojumiem (magnētisms, radiācija, gravitācija).

L. Z: Bet vai ar šo normu zināšanu pietiek? Vai apdzīvoto vietu projektētāji un būvētāji tās ievēro?

L. K.: Pagaidām neviens neko neņem vērā. Latvijā pat nav likuma par alfa radiācijas mērījumiem.

Jēkabs Janševskis: Ir gan! Latvijas būvnormas paredz: ja apmetumā ir vairāk par 30% granīta graudu, tad apmetums jānokaļ un jānomaina, jo ir radioaktīvs. Akmeņus agrāk vēla ārā uz robežām, bet mēs granītu turam lielā cieņā, neapzinoties, ka tas izdala rodona gāzi.

L. K.: Te domāta gamma radiācija. Normas par šo radiāciju tiešām eksistē – tās pieņēma pēc Černobiļas avārijas. Mums Latvijā ir monitoringa tīkls, kurš kontrolē gamma fona atmosfēru, toties rodona normas pagaidām nav pieņemtas, kaut arī šīs gāzes ietekme uz organismu ir ap 30 reižu kaitīgāka nekā gamma radiācija. Kāpēc? Ne tāpēc, ka esam dumji vai slikti. Alfas radiācijas normas pasaulē pieņēma 80. gados. Mums šajā laika posmā bija daudz citu problēmu, kuras uzskatīja par svarīgākām. Tagad mēs uz to ejam. Latvijā jau izstrādāti nacionālās normas priekšlikumi. Atliek tos apstiprināt ar likumu. Citās pasaules valstīs radīti arī pretrodona ekrāni, ir aparatūra, kas mēra rodona līmeni. Tādējādi varam pasargāties no Dauna slimības, impotences, kataraktas, jo rodons vispirmām kārtām iedarbojas uz gļotādu un spermu. 1986. gadā atklāja, kā Dauna slimība korelējas ar rodonu. Tas attiecas uz radiāciju, bet magnētisms ļoti lēni ieiet mūsu likumdošanas struktūrā, kaut arī magnētiskās anomālijas mums ir aktuāla problēma. Esam valsts, kur daudzviet zemes dzīlēs ir dzelzs rūdas – magnētiskā starojuma avots.Ar intensīvu magnētisko lauku saistītas vairākas veselības problēmas – nervu, psihes, asinsrites un dzimumorgānu slimības. Taču magnētiskais lauks nav tikai ienaidnieks. Bez tā mūsu dzīve nav iespējama. Intensīvs magnētiskais lauks veicina fizisko aktivitāti un domāšanu. Mūsu valstī ir ļoti intensīvi magnētiskie lauki, kas dod spēcīgu enerģiju, attīsta smadzeņu darbību, tāpēc mums ir daudz gudru un talantīgu cilvēku, un mēs varam ģenerēt daudz interesantu projektu. Taču tas iespaido mūsu veselību.

J. J.: Nav neviena vēža slimnieka, kurš nebūtu gulējis uz āderes. Magnētiskie lauki nav tie bīstamākie.

L. K.: Jums taisnība, ka tektonisko lūzumu un plaisu vietās obligāti rodas vēzis. Un ne tikai. Tas ir spēcīgu starojumu ceļš. Pirmais, ar ko jāsāk, – jānosaka, kur zemes dzīlēs iet lūzumi un plaisas.

J. J.: Jūs mani nesapratāt. Neatkarīgi no lūzumiem un plaisām āderu tīkls visā pasaulē ir vienāds. Šīs joslas nemainās gadu simteņiem. Jūs gribat norakstīt uz plaisām visas nebūšanas. Jābaidās vienīgi no tā starojuma, kas ir organismam kaitīgs. Ja tas nav cilvēkam kaitīgs, lai staro, cik grib.

L. K.: Ieskatieties šajā kartē – lūzumi ir iegriezti kā ar nazi: ļoti taisni, skaidri un neregulāri. Virs tiem ir nogulumiežu apvalks, kurā iezīmējas jūsu minētās rūtiņas. Tām ir divas struktūras: ortognālās un diagonālās. Starojums plūst no lūzumiem un meklē plaisas nogulumiežu apvalkā, lai izkļūtu Zemes virspusē. Nedod Dievs, ja virs šīm plaisām parādīsies māja! Tagad tā notiek – apbūvē visas brīvās teritorijas. Uz zemes dzīļu spēcīgo enerģētiku vispirms reaģē pati būve – plaisā, sēžas, brūk. Tad cilvēki nāk pie mums skaidrot, vai vainīga māja vai zemes struktūra. Izrādās –struktūra. Nedrīkst būvēt mājas 500 m robežās ap lūzumiem un plaisām. Tur varētu veidot atpūtas vietas – īslaicīgi uzturoties, enerģijas uz cilvēku iedarbojas labdabīgi.

Starp citu, šaubos, vai NATO pareizi izvēlējās vietu savai lidostai pie Lielvārdes. Turienes anomālijas bojās aparatūru.

Vēlreiz par vēzi. Ne visur ar to saslimst. Ja ir intensīvas magnētiskās anomālijas vai darbojas gamma radiācijas starojums no tuvu zemes garozai izvietotas kristāliskas pamatklintāja virsmas, tad šie starojumi iznīcina vēža olbaltumvielas un baktērijas. Kanādas zinātnieks J. Kreins, pētot baktēriju dažādās populācijas intensīvā magnētiskajā laukā, konstatēja, ka to produktivitāte samazinās 15–30 reizes.

Latgale atrodas intensīvā magnētiskā laukā, un tur saslimstība ar infekcijas slimībām ir daudz zemāka salīdzinājumā ar Kurzemi, kur magnētiskā lauka intensitāte ir samērā neliela. Šajā reģionā ir arī kristāliskā pamatklintāja radioaktīvā ietekme vājāka, jo tas atrodas daudz dziļāk nekā Latgalē.

Bet arī magnētiskās anomālijas var kalpot cilvēkam. Tās var izmantot kā ārstnieciskas teritorijas tuberkulozes un citu infekcijas slimību ārstēšanai. Piemēram, Tērvetē ir šaura anomālā josla (1500 nanoteslu), un šeit lieliski izdodas veikt tuberkulozes profilaksi. Tāpat Alūksnes tuberkulozes slimnīcā (anomālā zona, 500 nanoteslu), kur ir lieliski ārstēšanas rezultāti. Bet Gaujienā un Pededzē ir Latvijā viszemākā saslimstība ar vēzi, ko sekmē gamma radiācija.

UZZIŅAI. Ģeovitagēnās zonas

Ģeopatogēno zonu pretpols ir ģeovitagēnās zonas ar pozitīvu darbību. Atrašanās tajā dzīvos organismus ietekmē labvēlīgi. Latvijā sastopamas ģeovitagēnās zonas, kuras radījuši tektoniskie faktori, kas plešas ap lūzumiem. Vitagēnās zonas ap lūzumiem ar tiem saistītas telpiski . Virslūzumu patogēno zonu iedarbība jau vairāku simtu metru attālumā neitralizējas un pārvēršas vitagēnajā. Vitagēno zonu platums ap lūzumiem sasniedz 1,5–2 km. Par šo zonu labvcēlīgo ietekmiliecina iedzīvotāju izvietojums – vairākums zemeslodes tautu apmetušās uz dzīvi tieši tektoniski aktīvo lūzumu tuvumā, tāpat izvietotas praktiski visas lielākās Latvijas pilsētas.

Juris Kraucis: Daudzās senajās svētvietās ir šie enerģētiskie starojumi, kas iznīcina baktērijas un palīdz atveseļoties. Tur cilvēki nedzīvoja, bet ieradās uz zināmu laiku, lai atgūtu veselību.

Arvīds Plaudis: Ir ne tikai svētvietas, bet arī svētavoti un svētakmeņi, pareizāk, akmeņu lauki, kurus senču gudrie izvietojuši. Reizēm novēro, ka tajā vietā aug nepareizas formas koki, dažkārt paši jūtam gaisā dīvainu spriegumu. Reizēm tas izpaužas mulsinoši – kā Raunā vai pie Saulkrastu galvenās kapsētas, kur no zemes izplūst enerģētiskais stabs. Tie, kuri tur kādu brītiņu pasēž, pēc tam ļoti labi jūtas. Lūk, svētvietas pazīmes! Par šīm vietām saglabājušās arī tautas teikas. Mūsdienās tādās vietās mēdz rīkot rituālus.

Parasti svētvieta ir vesels komplekss: akmeņi, koki, avoti, anomālā zona. Piemēram, Pētera akmens, kas atrodas pie Saulkrastu – Vidrižu ceļa desmitā kilometra pretī Leona Paegles muzejam. Vienā ceļa pusē ir ozolu aplis, otrā pusē – svētakmens, svētkalns, svētavots.

Šajā sakarā jāpiemin Saulkrastu draudzes bijusī mācītāja Maija Līgotne, kura cītīgi kopj svētvietas zonu pie Pēterupes – kādreizējās Svētupes – attekas. Manuprāt, citā dzīvē viņa bijusi priesteriene. Cilvēks nokļūst tur, kur viņam jāatrodas.

J. J.: Interesanti, ka pie manis pēc palīdzības ierodas tikai tie cilvēki, kuri iet baznīcā. Tas ir kā likteņa rats. Pasaule ir kā Dieva pātaga. Jums vajag gultu nolikt tieši 10 cm uz vienu vai otru pusi, lai trāpītu āderes zonā.

J. K.: Ja cilvēks ir atnācis pie manis, tad nākamajā reizē lūdzu atnest guļamistabas plānu, lai varētu konstatēt istabas enerģētisko stāvokli.

A. P.: Runājot par āderu starojumu, pastāstīšu savas ģimenes pieredzi. Abas manas vecmāmiņas nomira ar vēzi. Palūdzu mājās mācītāju Leonu Teivānu, kurš ir arī rīkstnieks. Viņš paņēma rīkstīti, iekāpa gultā, kur vecāmāte pirms nāves gulēja, un konstatēja, ka ādere bijusi kuņģa rajonā.

Vai cits piemērs. Vasarnīcā, ko cēlu kopā ar vecākiem, vienā stūrī aktīvi darbojas skudras.

Palaikam tur iemitinās lapsenes, bites vai sirseņi. Kā teica kāda gaišreģe, tur no zemes izplūstot vismaz 180 m augsta enerģijas plūsma.

Vangažu skolotājs Tadeušs Buņķis (nu jau aizsaulē) savulaik skolā izveidoja novadpētniecības muzeju. Viņš prata ar rīkstīti noteikt āderes, un vecāki viņu bieži aicināja pārbaudīt bērnu guļasvietas. Vēlāk skolotājs stāstīja, ka pēc viņa ieteikuma vismaz 200 vietās pārvietotas gultas.

Tiem, kuru organisms un psihe ir attīrīti, jebkurš starojums nāk par labu. Pazinu Vitāliju Karavajevu, kurš varēja pieslēgties elektriskajam tīklam pat uz stundu pusotru. Jo cilvēks slimāks, jo viņa struktūra mazāk piemērota enerģijas plūsmai un tā vairāk kaitē.

UZZIŅAI. Ģeopātiskais stress

Ja Zemes enerģija destruktīvi iedarbojas uz veselību un labklājību, rodasģeopātiskais stress. Tā pazīmes:

·Agrāk nenovērotu veselības traucējumu parādīšanās; parasti tās ir psiholoģiskas vai ar imūnsistēmu saistītas kaites, periodiskas infekcijas vai vēzis.

·Pastāvīgas emocionālas vai veselības problēmas kopš pārcelšanās uz jaunu dzīvesvietu.

·Kopš pārcelšanās arī citiem ģimenes locekļiem sākušies veselības traucējumi.

·Jaunā mājvieta joprojām nešķiet omulīga, neraugoties uz iekšējās apdares maiņu un personīgo mantu izvietošanu.

·Vēža gadījumi 8–10 gadus pēc pārvākšanās, īpaši, ja tas notiek neparastos apstākļos, piemēram, viens pēc otra saslimst abi laulātie vai arī gados jauni cilvēki.

Ģeopātisko stresu uzskata par “līdzvainīgu” daudzu slimību izraisīšanā:

·alerģijas vieglā formā;

·periodiskas vīrusu saslimšanas;

·galvassāpes un migrēna;

·kairinātā zarnu trakta sindroms;

·hroniskā noguruma sindroms;

·hormonu līdzsvara traucējumi;

·izkaisītā skleroze;

·kustību neironu kaite;

·Parkinsona un Krona slimība;

·vēzis;

·psiholoģiskas slimības un traucējumi: nemiers, depresija, agresivitāte, hiperaktivitāte, aizkaitināmība, miegainība, spēku zudums, pārkairinājums.

L. Z.: Uzskata, ka nedrīkst būvēt mājas virs senām kapuvietām.

A. P.: Ja mājas būvē uz kapiem, tajās ir nemierīgi, rādās halucinācijas, spokojas. Cilvēki bieži slimo, jo TĀ pasaule sūc iekšā ŠĪS pasaules dzīvo būtņu enerģiju. Man vēl padomju laikos stāstīja kādu atgadījumu. Vietā, kur baronese senos laikos bija gājusi bojā un apbedīta, uzcēla dzīvojamo māju. Tieši virs apbedījuma vietas traktoristam bija guļvieta. Naktī baroneses spoks ieradās un fiziski rāva nost segu, jautājot: “Kāpēc tu guli manā vietā?” Kad gultu pārvietoja, iestājās miers.

Starp citu, Ķekavā autobusu pietura uzcelta uz kapiem, tāpēc tās apkaimē parasti notiek daudz avāriju.

J. K.: Padomju laikā cilvēki necienīja apbedījuma vietas. Tās iznīcināja, virs tām būvējot autoceļus vai dzīvojamās mājas. It sevišķi virs pretinieku kapiem, piemēram, vietās, kur apbedīti abos pasaules karos kritušie vācu karavīri. Tā veidojas anomālās zonas. Arī mūsu biolauks neslīdzi informāciju. Ja cilvēks traģiski gājis bojā, kā tas notiek karā, nāves brīdī viņa informatīvais lauks rada spēcīgu starojumu, un tas uz visiem laikiem saglabājas apbedījuma vietā. Tieši tādēļ šajā vietā nav vēlams būvēt dzīvojamās mājas. Tur cilvēki slikti gulēs, viņiem rādīsies nelāgi sapņi. Nelīdzēs arī enerģētiskā attīrīšana, jo informācija ir tik dziļi iesūkusies, ka ik pa laikam iznāks virspusē un negatīvi iedarbosies uz cilvēku. Tas attiecas gan uz kapsētām, gan ceļu posmiem, kur cilvēki avarējuši.

L. K.: Ievērots, ka lūzumu un plaisu krustošanās zonā uz ceļiem var būt avārijas. Spēcīgais enerģētiskais lauks iedarbojas uz smadzenēm. Cilvēks var aizmigt, zaudēt spēju koncentrēt uzmanību. Ko dara ārzemēs? Skandināvijā, Šveicē, Vācijā ir speciāla zīme, ko novieto, sākoties un beidzoties bīstamajai zonai. Zīmē attēlots lidojošs spoks, kas brīdina autovadītājus. Varētu uzskatīt, ka Latvijā analoģiska zīme ir brīdinājums par miglas zonām. Tas ir rajons, kur zemes dzīlēs ir seismisks lūzums, no kura izplūst radioaktīvs starojums. Nesen biju Rēzeknē. Aptuveni kādas 15 minūtes pirms Rēzeknes ceļu krustojumā bija ļoti plaša miglas zona. Skaisti, ka šī zona atrodas pareizā attālumā no pilsētas.

L. Z.: Ja reiz esam sākuši runāt par bīstamajiem ceļu posmiem, laiks dot vārdu speciālistam, kurš piedalījies Latvijas ceļu “melno punktu” kartes izveidē.

Jānis Vasaraudzis: Savā maģistrantūras darbā pētīju piecus bīstamākos punktus uz Latvijas galvenajiem autoceļiem: 1) Baltezera – Saulkalnes krustojums ar Juglas papīrfabrikas – Upesciema ceļu, kur divu gadu laikā bijis 51 negadījums; 2) pie Rīgas HES, kur Daugavpils šoseja krustojas ar Rīgas apvedceļu; 3) Jelgavas ceļa krustojums ar Olaines pievadceļu; 4) A4 Baltezera – Saulkalnes krustojums ar Ulbrokas ceļu; 5) A4 krustojums ar P4 Rīgas – Ērgļu ceļu. Pētījumā izmantoju vairāku ārvalstu (Holande, Beļģija, Austrālija) pieredzi. Piemēram, Nīderlandes metode balstās uz negadījumu cēloņu dziļāku izpēti: kā transporta līdzeklis braucis, kāda bijusi kustības shēma, vai to ietekmējuši blakus faktori (redzamība, ātrums, laika apstākļi, ceļa stāvoklis, cilvēka pašsajūta). Visu attēlo topogrāfiskajā plānā.

Teorētiski negadījumi ir izskaidrojami, taču ir divi neizprotami gadījumi uz valsts pirmās šķiras autoceļiem. Raganas – Turaidas ceļs ir ļoti līkumains. Viens līkums atrodas starp Krimuldas baznīcu kalna galā un kapiem labajā pusē. Pēc nostāstiem, tur katru gadu vairākas mašīnas iekrītot grāvī – cilvēki bez iemesla zaudējot kontroli; kas par vainu – neviens nezina. Vietējie uzskata, ka negadījumu cēlonis ir tas, ka ceļš būvēts uz kapiem. Otrs “melnais punkts” parādījās šogad – uz Ventspils ceļa aiz Usmas ciemata. Taisnā ceļa posmā autovadītāji mistiski avarē. Tikāmies ar savas organizācijas rajona nodaļām, konsultējāmies ar Ceļu policiju, bet pie skaidrības nenonācām. Izvirzījām hipotēzi, ka taisnā ceļa gabalā cilvēks palielina ātrumu un atslābinās. Kādreiz ierosināja, ka nevajadzētu projektēt taisnus ceļa posmus, kas būtu garāki par 2 km.

Ceļu būve ir daudzposmu komplekss process. Pirms būvēt jaunu ceļu, organizējam konkursu. Konsultants izvērtē variantus un veic ģeoloģisko izpēti: vai gruntī nav purvainu slāņu, kūdras, ūdens āderu. Tālāk stafeti nodod projektētājiem. Tikai pēc tam pie darba ķeras būvētāji. Protams, gadās arī kļūdas. Tā uz Rīgas – Ventspils ceļa aiz Tukuma ir vieta, kur pirms 10 gadiem, to būvējot, neizņēma kūdras slāni. Katru gadu ceļš šajā vietā sēžas, tāpēc esam spiesti to labot. Te nav auto negadījumu, tikai – ceļa seguma bojājumi.

J. J.: Man ir sava pārbaudīta versija paravārijām. Šodien šoferim visbīstamākir braukt tad, ja viņš ir pieēdies. Divdesmit minūtes pēc maltītes uzmācas miegainība. Braucot pa normālu ceļu ar pieļauto ātrumu, dažādi negadījumi sākas pēc 20 km. Ja kartē aplūkotu “melnos punktus”, noteikti 20–30 km radiusā atrastu dažādas kafetērijas un krodziņus.

J. V.: Mūs vairāk interesēja citi aspekti.Izpētījām, ka “melnajos punktos” negadījumi visbiežāk notiek ceturtdienās, sestdienās un pirmdienās (iespējams, tad vasaras sezonā uz saviem īpašumiem steidzas mazdārziņu īpašnieki) un 70% no tiem – dienā, kad ir vislabākā redzamība, kas jau ir grūtāk izskaidrojams. Varbūt saule spiež acīs, un vadītājs apžilbst. 60% negadījumu notiek uz mitra asfalta seguma, kad riepām ar to ir mazāka saķere. Darām visu, lai negadījumu skaitu samazinātu – izcērtam krūmus, labojam ceļu segumu. Latvijas braucējiem raksturīgi pārsniegt pieļaujamo braukšanas ātrumu – tikai 60% autovadītāju ievēro ceļazīmēs norādīto. “Melnos punktus” aprīkojam ar lielām STOP zīmēm, kas divreiz pārsniedz standarta zīmes, lai cilvēks to savlaicīgi pamana. Novērots, ka tas samazinājis negadījumu skaitu par 20–30%, bet notikušie vairs nav tik smagi.

Pirms kāda laika bija domaceļu ”melnajos punktos” izvietot speciālas ceļazīmes, kā tas ir Eiropas valstīs, – melns punkts uz dzeltena fona. Tā vietā nolēma likt brīdinājuma zīmi “bīstami”.

Katru gadu daļu “melno punktu” likvidējam, rekonstruējot atbilstošos ceļa posmus. Tas nozīmē, ka mainām krustojuma konfigurāciju. Piemēram, pie Rēzeknes izveidojām apli, kas izslēdz jebkādus negadījumus, jo ātrums samazināts līdz minimumam. Šāda rekonstrukcija izmaksā aptuveni 2 miljonus. Līdz rekonstrukcijas pabeigšanai turpmāk paredzēts bīstamajos punktos uzstādīt luksoforus (katrs izmaksā 50 tūkstošus). Šobrīd esam panākuši, ka smago negadījumu skaits samazinājies par 20%, līdz 2012. gadam plānots to samazināt par 70%.

L. Z.: Lūk,problēmas mūsdienīgs risinājums, kas nenolaižas līdz zemes dzīļu tektonikas aspektam un nelidinās mistiskas uztveres augstumos. Viss ir reāls, pārbaudāms, izskaidrojams, novēršams.

J. K.: Toties man irkāds mistisks piemērs, kam neesmu radis skaidrojumu. Izbraucot ārā uz Ķemeru ceļa gala, nonākam aktīvā patogēnā zonā. To apstiprina Kartunovas kundzes rādītā karte. Iedomājieties, ka divi vai trīs cilvēki sēņo Ventspils šosejas labajā pusē, būdami pie pilnas saprašanas, bet pēc kāda laika, nepārejot šoseju, attopas ceļa otrajā pusē. Tie ir man zināmi cilvēki ar normālu psihi. Otra vieta –Kūdras pagriezienā uz Ķemeriem ir diezgan ass līkums. Ilgus gadus tas zināms kā aktīva avāriju vieta. Pēc kartes redzams, ka ceļš šķērso anomālo zonu. Ja ieskatāmies Ivara Vīka veidotajās kartēs, Vidzemes un Latgales enerģētiskās zonas sakrīt ar lielajām litosfēras plākšņu lūzuma zonām.

Vēlos pievērsties Latvijas enerģētiskajam plānam. Gadus septiņpadsmit kopā ar Ivaru Vīku darbojāmies šajā jomā. Viens no lielajiem atklājumiem bija Smiltenes apkaimē, kur atradām enerģētiskās zonas, kas izliktas ar kristāliskajiem akmeņiem. Zonas robežās bija enerģētiskas piramīdas, kurās notika interesantas lietas ar augiem. 90. gadu sākumā kopā ar Rasmu Rozīti atvērām Pokaiņus, pētījām zīmes uz akmeņiem, šūnu daudzveidību. 80% gadījumu cilvēki ar savu auru sajūt šo enerģētiku. Mēdz gadīties, ka, staigājaot pa mežu, pēkšņi uzmetas zosāda vai drebulis. Enerģētiskās zonas noteikti saistītas ar magnētiskajiem rajoniem. Tur cilvēks var sev palīdzēt. Ir vietas, kur pat mazākā zālīte neaug. Cilvēkam īsu laiku atrodoties šajā zonā, iet bojā organismam nevajadzīgās šūnas. Skaidrs, ka dziednieciskajās vietās nedrīkst ilgstoši uzturēties. Magnētiskais lauks aktivizē maņas, sajūtas. Enerģētiskie kanāli palīdz sajust Zemes un citus informatīvos laukus, kas savukārt rada gaišredzību un aurredzību. Šīs vietas jāapmeklē tikai tad, ja nepieciešama enerģija, bet tur dzīvot būtu kaitīgi – agri vai vēlu organisms aizies bojā.

L. Z.: Jūs stāstījāt, ka kopā ar Ivaru Vīku esat atvēruši Pokaiņus. Kādas sekas ir šādai atvēršanai, ja nepārzinām svētvietas sākotnējo struktūru? Vai nevar iznākt tā, ka dziedināšanas vietā saņemam pretēju efektu?

J. K.: Esmu pret to, ka svētvietu apmeklē jebkurš interesents. Pokaiņos ir akmeņu krāvums, ko sauc par mirušo punktu. Ja nezinātājs tur uzturas ilgāk par 15–20 minūtēm, viņš var zaudēt samaņu un aiziet bojā. Jebkurā svētvietā jābūt cilvēkam – pavadītājam, kurš pārzina tās enerģētisko būtību un dziedināšanas iespējas. Ja cilvēks nav enerģētiski sagatavots uzņemt svētvietas vibrācijas, viņš tajā nedrīkst ieiet. Tas ir viņa paša veselības interesēs. Mūsu ķermenī ir smalkās enerģijas kanāli, kurus Austrumos sauc par meridiāniem. Ja kanāli ir tīri un labi vada enerģiju, tad nekas slikts nenotiek. Pretējā gadījumā svētvietas enerģija vai nu atvērs aizsērējušos kanālus vai nosprostos vēl vairāk, vai nu veselība uzlabosies vai pasliktināsies. Cilvēkam jāzina, kāda zona – iņ vai jan – viņam vajadzīga. Tur, kur koki izaug neparasti lieli un augsti, ir dzīvības jeb jan zona, bet tur, kur nekas neaug, ir mirusī jeb iņ zona. Tāpat kā dziedina ar dzīvo un nedzīvo ūdeni, tāpat nepieciešama pozitīvā un negatīvā enerģija. Pats esmu apzinājis kādas desmit svētvietas. Jau vienpadsmito gadu kopā ar kolēģi vadu dziedniecības nodarbības, un mūsu grupa pavasarī dodas iepazīties ar Latvijas enerģētiskajām vietām. Ejot tām cauri, sekojam, ko katrs jūt. Pēc tam šo materiālu apkopojam un secinām, ar kādu enerģijas veidu esam sastapušies. Ja ir kāda nezināma, neizmantota svētvieta, tad tās enerģētiskais starojums ir vienmērīgs. Ja svētvietu regulāri apmeklē cilvēki, ievibrējot to ar savu domu, enerģētiskais lauks kļūst aizvien spēcīgāks. Svētvieta ir enerģētiski aktīva zona, un tās darbību un aktivitātes amplitūdu nosaka cilvēki, kuri tur ierodas. Akmens uzņem cilvēka raidīto informāciju, to pašu dara avots, kas ar ūdeni izplata šo informāciju tālāk.

L. Z.: Vai te nav pretruna? Senāk katrai svētvietai bijis savs priesteris, kurš to pārzināja: kurā dienā, kādā Mēness fāzē cilvēku drīkst ielaist, lai viņu dziedinātu, nemainot svētvietas enerģētiku. Tagad ikviens apmeklētājs ierodas, kad vēlas, un ievibrē (nezinām – labi vai slikti) svētvietas enerģētisko lauku.

J. K.: Cilvēks atdod šai vietai savas vibrācijas, bet tas nenozīmē, ka mainās svētvietas enerģētika. Ja pēc tam ilgāku laiku neviens tur neiet, svētvieta atgūst sākotnējo spēku un vibrāciju līmeni. Protams, ja ieejam svētvietā bez īpašas vajadzības, mēs to izjaucam.

L. Z.: Vai tas šobrīd nenotiek Pokaiņos?

J. K.: Tas notiek ne tikai Pokaiņos, bet arī citur. Ne velti ir daudzas svētvietas, kuras, lai pasargātu, neafišē. Tādas ir gandrīz katrā ciemā. Kāpēc agrāk to atrašanās vietu zināja tikai izredzētie? Lai cilvēki savas ziņkārības un muļķības dēļ tās nebojātu, piesātinot ar nevajadzīgām vibrācijām. Tas ir tāpat kā atļaut bērnam rotaļāties ar smalku instrumentu. Lai svētvietu atkal sakārtotu, dziedniekam jāveic rituāls. Dažādi folkloras svētki un rituāli notiek tieši tāpēc, lai zināmu vietu ievibrētu un attīrītu, tā iegūstot tīru enerģētisko telpu, kas cilvēkam palīdz normāli eksistēt un attīstīties.

L. K.: Ja gribam, lai cilvēki neslimotu, ilgi dzīvotu un dotu Latvijai daudz pēcnācēju, tad pirms projektēšanas teritorija ģeoloģiski, ģeofiziski un ģeoķīmiski jāizpēta. Jānoskaidro, vai tā piemērota būvniecībai vai arī izmantojama citam nolūkam (un kādam). Būvēt mājas var tikai tur, kur garantēta veselīga dzīvošana un normāls dabiskais pieaugums. Enerģētiski negatīvajās vietās var plānot atpūtas zonas (tajās parasti ietilpst meži, upes, ezeri, pļavas). Kad tas padarīts, jāveido smalkāks zonējums, saskaņā ar kuru rīkstnieki pārbauda nākamo māju vietas. Bez teritorijas pirmējās analīzes nedrīkst ļaut būvēties.

Būtiski ir noteikt ūdens atrašanās vietas. Šajā ziņā esam bagāti, jo Latvijā ir vairāki horizonti. Bet jāatceras, ka pirms urbšanas jānosaka ūdens optimālais horizonts, kas ir vispiemērotākais ūdensapgādei kā ķīmiskā sastāva, tā arī ekonomisko apsvērumu ziņā.

Un vēl. Mācību iestādēs būtu vēlams paplašināt fizikas, ķīmijas un ģeoloģijas kursu tādā rakursā, lai bērni un studenti justu šo zināšanu saikni ar savu veselību.

UZZIŅAI. Kā izsargāties no ģeopatogēnajām zonām

·Veic vietas ģeoekoloģisko pārbaudi (lūzums, magnētiskās anomālijas, ūdens ģeoķīmija, zemes gravitācija);

·Pret radiāciju izmanto speciālas rodonmembrānas;

·Vēro dabu un dzīvo būtņu uzvedību, piemēram, kaķiem patīk gulēt āderu zonā, bet suņi no tās izvairās. Nebūvē māju tur, kur dzīvo sarkanās skudras, toties ir labi, ja zem būves atrodas vismaz 3–5 peļu alas;

·Nēsā noteiktas formas aizsargelementus (rokassprādzes, metāliskas jostas, gredzeni, kaklarotas);

·Pozitīvas enerģijas uzturēšanai telpās tur ģimenes relikvijas – svētbildes, Bībele, dziesmu grāmata, rožukronis.

L. Z.: Noslēgumā derētu lasītājiem dot padomu, kā izsargāties no sarunā minētajiem kaitīgajiem starojumiem. Par būvniecību skaidrs. Vispirms jāaicina speciālists, kurš nosaka, vai konkrētajā vietā nav pazemes lūzumu, radiācijas, āderu.

J. K.: Visvienkāršākā un labākā metode ir pavirzīt gultu nost no āderes, tad nekas cits vairs nebūs jādara. Kad esam apzinājuši, ka šajā vietā ir ādere, nevajag ar to pašiem cīnīties: nelieciet folijas, baļķus, spoguļus, auzu, kviešu salmu matraci, jo tie palīdz tikai uz laiku. Iepriekš nosauktās metodes lieto vienīgi tad, ja gultu nav iespējams pārvietot.

Tekla Lapika (klausītāja): Ja es palikšu zem gultas kādu no āderes atstarotājiem, vai līdz ar to es starojumu nepavērsīšu pret apakšstāva iedzīvotājiem?
J. K.: Starojums neiet atpakaļ, bet novirzās uz sāniem izkliedējoties, līdz ar to vairs nav kaitīgs. Mūsu izmantotais “ekrāns” it kā noņem daļu starojuma.

J. J.: Zinu noteikt āderes atrašanās vietu pēc cilvēka pozas guļot. Ja viņš guļ uz spilvena augšdaļas, ādere darbojas uz krūtīm, ja uz spilvena apakšdaļas, tātad – zem jostas vietas; ja guļ uz vēdera, starojums skar aknu rajonu, un cilvēks kļūst kašķīgs; ja cilvēks miegā sagriežas gultā slīpi, tātad ādere skar galvu un plecus. Kājas parasti ir gudrākas par galvu, jo tiecas virzīties prom no āderes, pretēji galvai, kas labprāt atrodas tieši virs āderes, jo tad cilvēks apdulst un ātrāk aizmieg. Ja cilvēks guļ pozā, kad galva ir uz āderes, viņš visu laiku ir miegains un rodas nosliece uz alkoholismu.

A. P.: Manuprāt, irkāds vienkāršs un efektīvs aizsardzības paņēmiens – organisma attīrīšana. Pusiēdienkartes jāveido no dārzeņiem un augļiem, jāizvairās no alkohola, jābūt pozitīvai domāšanai, tad būs tīra psihe un tīrs organisms. Un, protams, jāieklausās dažādu nozaru speciālistos. Katram ir sava taisnība, un tās visas kopā veido lielo patiesību.

L. Z.: Esam apmainījušies viedokļiem un, cerams, kļuvuši erudītāki, saprotošāki. Nevaram apgalvot, ka tagad zinām visu par enerģijām, kas izplūst no planētas dzīlēm un ietekmē mūsu dzīvi un pašsajūtu, – tā ir pārāk plaša tēma, taču noteikti esam pagājušies pretī lielajai patiesībai. Patiesībai par to, kā Zeme elpo.

Latvijas magnētiskā lauka shēma

1 – pozitīvais lauks;

2 – negatīvais lauks;

3 – magnētiskā lauka nulles līnija;

4 – pozitīvās anomālijas >700 nanoteslu;

5 – dzelzsrūdas iežu lokālās anomālijas.

Kaledonijas struktūrkompleksa nogulumu biezuma karte

1 – izopahitas;

2 – galvenie lūzumi;

3 – urbums, tā numurs vai indekss un nogulumu biezums.

Liepājas – Rīgas – Pleskavas lūzumu un plaisu zonas fragments (Jūrmalas – Babītes zona)

lūzumu zona