Solveiga Tetere-Neļķe. Dzimusi 1941.gada 6.maijā Jēkabpilī skolotāju ģimenē. Beidzu bijušā Aizputes rajona Dzērves vidusskolu 1960.gadā. No 1964.-1969. gadam studēju Latvijas LauksaimniecībasAkadēmijas Pārtikas rūpniecības tehnoloģijas fakultātē un ieguvu specialitāti inženieris-tehnologs. Jaunībā mēs trauksmaini sapņojam par nākotni, steidzamies baudīt dzīvi, sasniegt tālus mērķus, strādājam, mācāmies un maz uzmanības veltām mūsu līdzcilvēkiem – īpaši vecākiem un vecvecākiem. Viņu dzīve pagātnē liekas tāla un bieži vien neizprotama – sevišķi, ja tas saistās ar sabiedriskās iekārtas maiņu. Sasniedzot zināmu briedumu, kad cēlākie mērķi ir sasniegti vai gluži pretēji nodoti aizmirstībai, pievēršamies savas dzīves analīzei. Atceramies un izvērtējam kļūdas un panākumus, attiecības ar līdzcilvēkiem un pārdomājam savu dzīvi jau no cita skatu punkta. Nāk atmiņā vecmāmiņu stāsti par dažādiem notikumiem senā pagātnē… Nevilšus salīdzinām savu nodzīvoto dzīvi ar priekšteču likteņiem un velkam paralēles… Reizēm secinām, ka paši, negribot un neapzinoties, esam gājuši savu senču pēdās. Mūsu dzīves cieši savijušās ar vecāku un vecvecāku likteņiem. To apjaušam, kad dzīves aktīvākie gadi – pagātnē. Gadu gaitā sakrājušies materiāli par dzimtu. Tos sistematizējot, izveidoju shematisku dzimtas ozolu. Maz bija ziņu par senāku vēsturi, par 19.gadusimtu. Meklēju iespēju piekļūt baznīcu grāmatām. Kādā televīzijas raidījumā izdzirdēju, ka drīz būs tāda iespēja internetā. Līdz tam domāju, ka man nebūs vajadzība apgūt datoru, ka pietiks ar grāmatām un periodiku. Nu viss mainījās. Izrādījās arī, ka vecā tipa rakstāmmašīnas nav pieejamas… Vienīgi dators! Sāku pašmācības ceļā. Tad uzzināju, ka pamatzināšanas par darbu ar datoru var apgūt bibliotēkā. Saskarsme ar bibliotēkas darbiniecēm un grāmatu klātbūtne, radīja vēlmi savus pētījumus apkopot. Likās, ka senči, kuru vārdus atklāju senās baznīcu grāmatās, vēlētos, lai jaunie zinātu viņu dzīves stāstus