Glābsim Latvijas mežus!!!

Oficiālā lapa

 

Ieteikt
 14

Atpakaļ uz stāstu sarakstu

Andrejs Pumpurs "Lāčplēsis" III lasījums

Edmunds Kance
Ievietots: 11. feb 2012 16:08

KANGARS UN DITERICHS - MILZIS KALAPUISIS - KARŠ AR IGAUŅIEM - NOGRIMUSĪ BURTNIEKU PILS - TEIKAS UN MĀCĪBAS BURTNIEKU RAKSTU TĪSTOKĻOS - VEĻU NAKTS - LAIMDOTA PAZŪD Kangaru kalnos drūmīgi šņāca lielajie meži, Dziļajie purvi izsvīda miglu kalnāju starpās; Mežos plosījās plēsīgi zvēri, nāvīgas čūskas Lodāja purvos, un bailīgi ūpji kauca pa naktīm, - Nelabu iespaidu darīja ceļniekiem visiem šis vidus. Šaurajā celiņa malā, kas ap purviem un kalniem Locījās, stāvēja kādā pakalnā Kangara māja. Svētulis Kangars atlaida nupat pēdējos laudis, Kuri pie viņa bija nākuši padoma, palīga meklēt Visādos trūkumos, dažādās nelabās miesīgās kaitēs. Aizslēdza durvis vakara krēslā un iededza lāpu, Ņēma tad kukuļus, ziedus, ko dienā bij nesuši ļaudis, Nolika visus tos kambarī, kopā pie agrākām lietām. Kambarī stāvēja tīnes un lādes piekrautas mantām, Dārgajām ādām, arī vēl zelta un sudraba naudām. "Hm ... jā," ņurdēja svētulis, skatot šīs dažādas mantas, "Tiešām aplam tas būtu, ja velns man viņajā naktī - Bet, vai tik neesmu tomēr par dārgu atpircis savu Dzīvību? Nagucepure noprasa briesmīgas lietas! Taču neviens to nezinās, raganas neteiks pie savas Pašas sodības - ļaudis pa vecam godinās mani, Kā jau arvienu par svētnieku; viņu muļķībā pastāv Labums mans, un tiešām tas manim vairāk ģeld nekā Tauta, tēvzeme; negribu varonis būt tāds, Kuram, cīnoties tautas un tēvzemes labumā, tomēr Pašam ir lielākais grūtums, raizes un trūcība jācieš." Runājot šādi, ietinies svārkos, staigāja Kangars. Ārā dzirdēja viesuli šņācot pa Kangaru kalniem; Vakara pusē tālumā grauda Pērkonis dobji. Kangars dzirdēja sitot pie durvīm, taisīja vaļā, Brīnēdamies, kas gan tik vēlu vēl nākšot pie viņa. Spīdala ienāca iekšā, ne kā ragana, bet it Glītās sievišķu drēbēs. "Labvakar," sacīja viņa, "Laikam gan ciemiņus, tēvoci, tu vairs negaidi šodien?" - "Negaidu," atteica Kangars, "priecājos tādēļ jo vairāk Savu skaistāko kaimiņieni redzēt pie sevis. Kā labi klājas?" - "Neklājas labi," Spīdala teica; "Liekas, ka kādi vareni spēki darbojas pretim Nodomam manam, - atnācu tādēļ palīga lūgties; Kopīgi spēki iespēj jo vairāk, sevišķi tad, kad Abēju nolūki pie tam tiek sekmīgi panākti galā." Spīdala stāstīja Kangaram nu par Lāčplēsi, kurš tai Arī priekš viņa nelabā naktī klātumā bijis, Velna-bedrē redzējis visus tos jodiskos darbus; Vēlāki atvarā iemests, palicis diezin caur kādu Brīnumu dzīvs un aizgājis tagad uz Burtnieku pili. Nopietni klausījās Kangars, viņu pārņēma bailes, Dusmas par to, ka bija nu liecnieks, - varēja Kangars Arī pie ļaudīm neslavā iekrist; jādomā bij, ka Lāčplēs's ar viņa tumšos liekuļa nedarbus atklās; Tādēļ tas sacīja: "Gudri tu darīji, Spīdala, manim Vēsti par Lāčplēsi dodama; liekas, ka dievi to sargā; Tādēļ jo vairāk un stiprāki mūsu pretinieks būs tas; Līdzekļi citi še jālieto, tādi, kur jauneklis pats, pēc Varoņa goda dzīdamies, nāves briesmībās dodas. Piemēram pateikšu tevim divus līdzekļus tādus, Kurus drīzumā izdarīt varam: ilgāku laiku Bijis nav milzis Kalapuisis Kangaru kalnos, - Laidīšu vēsti uz Peipus ezeru igauņu milzim, Ka laiks atkal izdevīgs izpostīt latviešu ciemus; Kūdīšu latviešus atriebties igauņiem karā, Zināms, ka Lāčplēs's, kā dūšīgs kareivis, nepaliks mājās, Dosies ar Burtnieku kautiņā; bet to zināma nāve Sagaida, ja tie ar Kalapuisi satiktos abi, - Igauņu milzim pretinieks nerodas latviešu zemē!" Priecīga gribēja Spīdala Kangaram pateikties, kad uz Reizi piešķīda istaba pilna ar uguni, - briesmīgs Pērkona spēriens rībēja, visa zeme un māja Drebēja, neganta vētra sacēlās; debeši krāca, Lietus ar straumi nogāzās, lāči rūca un vilki Gaudoja, pūces un ūpji kliedza un vaidēja purvos, Izbailes valdīja vispāri dabā, kad varenais Pērkons Rādija savu spēcību, vētrā zibiņus mezdams! Arī Kangars ar Spīdalu stāvēja bāli kā līķi, - Zināma sirds tos baidīja vairāk kā zvērus pa mežiem, Zinot, ka Pērkons saspārda burvjus un raganas līdz ar Jaunajiem gariem. "Vai, kas par briesmīgu negaisu," teica Kangars, "Spīdala, šonakt tu nevari nostaigāt mājās, Paliec pie manim, kamēr nostājas briesmīgais negaiss." Kangars aizvēra logus, nodzēsa lāpu un savu Drebošu biedreni ievilka tumšajā kambarī; abi Ļaundari aptina galvas ar segiem un gaidīja, gultā Līduši, lielās izbailēs, kamēr nostājas vētra. Bet drīz spēriens uz spēriena rībēja, Kangaru kalni Trīcēja, resni ozoli gāzās laukā ar saknēm; Likās, ka dievi gribētu sagāzt debesi, zemi Nogremdēt! Tiešām, Baltijas dievi karoja šonakt: Debešus šķēla un zibiņus meta Pērkons ar varu; Antrimps bangotā jūrā sakrāva ūdeņu kalnus, Šļākstoši viļņi vienojās kopā ar mākoņu čulgām! Daugavas grīvā mētājās kuģis bez stūra un mastiem, - Katrā acumirklī tas varēja dibinā nogrimt; Cilvēki brēca pēc glābšanas. Pērkons ar Antrimpu postam Dēvēja tos; bet cilvēku gribai ir brīvība - līvi Svešniekus izglāba, viņi izglāba nākošos kungus. Sarkana uzlēca saulīte pēc š1s vētrainās naktes. Kangars uzcēlies skatījās savas draudzenes, - viņa Gulēja. "Brr, - tas bij bailīgi! Labi, ka pārgāja nakte. Likās, ka Pērkons visus jodus būt' gribējis nospert! Nezinu redzēj's tik briesmīgas vētras," teica tas, svārkus Uzvilcis, ārā iziedams. Mājai bij noplēsti jumti, Sētsvidū gulēja krustiem šķērsiem salauzti koki, Kangaram bija ko brīnīties, apkārt skatoties. Te tas Ierauga kalnā divus vīrus pa šaurajo ceļu Nākot uz viņa mājokli. Klātu pienākot, Kangars Vienu no viņiem pazīst kā Rīdziņu zvejnieku, otris Svešs pavisam - apģērbies baltā mēteli garā, Kuram pret krūtīm krusts bija iešūts, - svešais bij ļoti Piekusis. Zvejnieks nu Kangaram stāsta, ka Daugavas grīvā Nakti sadragāts kuģis, iz kura šie glābuši ļaudis; Starp tiem atradies arī šis baltais, vēlējies runāt Kādu šejienes virsaiti; tādēļ pie Kangara svešo Novedis, kurš gan labāki zināšot, tālāk kas darāms. Abi šie vīri nu skatījās tuvāki acīs viens otram - Redzi, vienādas dvēseles tiekas pa jūru un zemi! Svešais runāja kādus šejienes valodas vārdus, Teikdams: "Mani sauc Diterichs, esmu priesteris lielā; Varenā dieva, kas savu dēlu sūtījis visu Pasauli valdīt un aplaimot; braucu savējiem ļaudīm Līdzi, kuri še meklēja tirgoties Baltijas ostās. Izjauca vētra mūsējo nolūku, - pateicam dievam, Dzīvību savu kad izglābām: mūsējiem jāpaliek šeitan, Kamēr kāds kuģis no jauna no Vāczemes radīsies; bet es Vēlētos pazīties pa to laiku ar virsaiti kādu." Kangars nu teica: "Sveicinu tevi Baltijas zemē! Zinu ar nolūku tavu, - manis dēļ nebaidies, pretim Jau vis nebūšu tavam varenam, spēcīgam dievam; Lai gan tu netici manim, tāpat kā ir es tevim, Vedīšu tevi pie varenā Kaupa uz Turaidas pili, - Tur tu, ja iesāksi gudri, atrasi auglīgu zemi Savam sējumam. Tomēr vēl šodien paliec pie manis, Atpūties labi no izciestām bailēm un domā, ka arī Baltijas dievi ir vareni!" Zvejnieku atlaida Kangars, Ditrichi vadīja istabā; arī Spīdala bija Cēlusies. Drīz starp šiem trijiem iesāka valoda sekties Tālāk un tālāk, kamēr ar kopīgu draudzību beidzās. * Gadi aizgāja. Atgadījumi tuvāki veda Lielisko pārmaiņu sadzīvē Baltijas mierīgā zemē. Burtnieku pilī mācījās Lāčplēs's ar Koknesi krietni Visās kareivju rīcībās, daudzās gudrības ziņās; Arī Burtnieku vecajos rakstus jaunekļi paši Tagad jau varēja lasīt; Lāčplēs's sevišķi kārīgs Šķirstīja tanīs. Viņam tur atvērās avoti dziļi, Pauzdami cilvēka mūžu pasaulē; pilnību, galā Nīcību, pēdīgi atpakaļ iešanu lielajos garos. Taču tam bija sevišķis iemeslis Burtnieka pilī Dzīties, ka krietnajos darbos panāktu augstāko mērķi. Zilajā zīļu lentīte; kuru pie cepures nesa, Darīja brīnumus. Stabradzes meitiņu atrada Lāčplēs's Burtnieka pilī. Laimdota bija tā miesīga meita! Mīlība dedzīga radījās drīzi jaunekļa sirdī. Laimdota arī labprāt to redzēja, satikās bieži, Vakaros viņi staigāja Burtnieku ezara malā; Laimdota stāstīja tam par ezarā grimušu pili Un par daudz citām dīvainām veco Burtnieku teikām. Lāčplēsis gribēja Burtniekam lūgt jau Laimdotas roku, Kad drīz izpaudās vēsts, ka Kangaru kalnos Piemītot atkal Kalapuisis un izpostot ciemus, - Daudz tas cilvēku nositot, daudz ar nolaupot mantu. Bailes pārņēma apkārtnes vidu, nebija tādu, Kuri drīkstētu Kalapuisi apkarot kalnos. Burtnieks tad izlaida ziņu visiem kareivjiem zemē: Ja kāds kur uzņemtos milzi izdzīt no Kangaru kalniem Vai ar to nokautu, tam viņš pildītu lūgšanu katru, Kaut tas ar prasītu viņa meitas Laimdotas roku. Vēsti šo saņēma Lāčplēsis - abi ar Koknesi kāri Lūdza no Burtnieka atļauju doties apkarot milzi. Burtnieks to sākumā liedza, bīdamies jaunekļu briesmas, Tomēr, zinādams abējo viņu spēcību lielo, Beidzot tos palaida, abējiem viņiem vēlēdams laimi. Drīzi jaunekli, staltus kumeļus jādami, devās Kareivju drēbēs un ieročiem rokā uz Kangaru kalniem, Vadīti laukā no jaunekļu, meiču skanīgām dziesmām. Pusceļā būdami, satika jaunekļi vēstnešus, kuri Jāja uz Burtnieku pili, vēsti nesdami šādu: Igauņu pulki, pāri pār robežu nākuši, laupot Un ar dedzinot latviešu ciemus; tādēļ tie gribot Burtnieku lūgt, lai tiem sūtītu savus kareivjus pretim. Nu bija mūsu jaunekļiem jādomā, labāk kā darīt, - Burtniekam vajaga bija ar' viņu palīga, ja tas Karā pret igauņiem dotos. Beidzot tie nosprieda, vienam Griezties ar vēstnešiem atpakaļ. Koknes's to uzņēmās, teikdams: "Mēģini, Lāčplēsi, viens tu izpelnīt Laimdotas roku, Atsakos es no dalības, zinādams mīlību jūsu." Kalapuisis turēja launagu, sēdēdams kalna Galā pie savas no stāviem kokiem saslietas būdas; Vērsēnu apēdis, tas vēl sivēnu cepa uz iesma. Blakus tam stāvēja pieslieta nūja, milzīgi liela, Tā bij no zaraiņa baļķa, ar dzirnu akmeni galā. Milzis, redzēdams Lāčplēsi jājot, paķēra nūju, Grieza to riņķī ap galvu, tā ka sacēlās viesul's; Smējās par Lāčplēsi, teikdams, vai šim lāvusi māte Nāvē tik nelaiku doties. Lāčplēs's tam atteica pretim: Laiks jau atnācis, kur vairs nederot pasaulē milži, Tādēļ šo arī Pakola valstībā noraidīt gribot. Tam par atbildi milzis svieda ar smagajo nūju, Izsita Lāčplēsim zirgu ar visiem sedliem iz kājām. Zirgs ar nūju ieskrēja purvā. Lāčplēs's uz kājām Nolēca zemē, zobinu izrāvis, iecirta milzim Gūžā ar varenu spēku, tā ka tas nogāzās zemē. Krītot tas ķērās pie tuvākās priedes, izrāva priedi Laukā ar saknēm, uzgāza krītot sev virsū uz krūtīm. Lāčplēsis neļāva piecelties viņam; zobinu celdams, Gribēja galvu tam nocirst. "Pagaidi, varoni jaunais," Kalapuis's sauca, "atļauj priekš miršanas runāt Kādus vārdus ar tevim! Laikam tu Lāčausis esi? Māte man stāstīja: reizi kad nākšot no Daugavas puses Varonis Lāčaus's, kurš vienīgais pretnieks manim še būšot, Tad lai glābjoties šejienes tautas. Izvemšot jūra Briesmoņus kādus ar dzelzu miesām un vēderiem lieliem, - Aprīšot visu: cilvēkus, kustoņus, augļus un zemi! Derēsim mieru, apstākļos šādos nebūtu gudri, Kad mēs viens otru nonāvēt sāktum, atstātum tautas Briesmoņu varā. Apsolu tevim, varoni jaunais, Aiziet no šejienes, uzturēt mieru uz mūžīgiem laikiem Igauņu, latviešu starpā! Mūsu jūrmalas salas Sargāšu es joprojām; kamēr vien dzīvošu, netiks Svešajie zemē; pēdīgi mirstot, nogulšos Zundā." Lāčplēsis līdzēja Kalapuisim piecelties ātri, Sniedza tam roku, sacīdams: "Tai ziņā miers lai ir mūsu Starpā; aiziesim arī, izšķirsim abējās tautas, Kuras tur klajumā viena ar otru tagad jau kaujas; Karš šis lai paliek pēdīgais latviešu, igauņu starpā." Pārcirsto gūžu drīzi tie sasēja, devās tad abi Lejā uz ciemu; šeitan tie nobeidza igauņu karu. Tur, kur bij kritis milzis pie zemes, palika bedre Kangaru kalnos; ļaudis vēl šodien milzoņa gultu Nosauc šo bedri, un viņa nūja guļot vēl purvā. "Vēl auga ozoli Latvijas ārēs, Kuplotiem zariem, robotām lapām, Vēl mūsu tautiešos varoņi rodas, Sargājot tēvzemi spēcīgi, droši; Ozola vaiņagiem pušķojam viņus, Apdziedam sirdību dailīgās dziesmās. Apdziedat Lāčplēsi, Latvijas meitas, Lāčplēs's kad cirta, Kalapuisis krita - Lāčplēs's to pārspēja Kangaru kalnos; Piespieda igauņus saderēt mieru; Igauņi nenāks vairs latviešu ciemos, Nebaidīs zeltenes, nelaupīs mantas. Bāliņi līdīs līdumus droši, Rudenī tēvi izdarīs alu. Priecīgi dzersim jaunekļiem kāzas, Panāksti, vedēji dziedās un dejos: Vēlējam arī Lāčplēsim pašam Tikušu krietnaju līgavu atrast!" Dziedot tā, Laimdota kopā ar citām zeltenēm nāca Pilsvārtos kareivjiem pretim, kad pēc salīgta miera Burtnieks ar savējiem atgriezās mājās no igauņu kara; Meičas turēja rokās ozolu vaiņagus, ar kuriem Pušķoja kareivjus, - Lāčplēs's dabūja Laimdotas kroni. Meitām par atbildi Lāčplēs's ar citiem dziedāja šādi: "Kur augi ozoli, aug arī liepas - Kur rodas varoņi, tur krietnas meitas; Latviešu kareivi, lepoties vari, Zeltenes skaistas, tikumu pilnas Laimiņa laidusi Baltijas zemē. Priecīgi latviešu kareivji atdos Dzīvību savu, tēvzemi glābjot, Sargājot krietnajas Latvijas meitas, Lai viņu vaiņagi zīļoti vizi - Vizuļus nebūs naidniekam traucēt, Līdz kamēr Laimiņa tautiņās raidīs! Laimdota, skaistākā Latvijas meita, Apsolos dzīvot un nomirt priekš tevis!" Ir pats Burtnieks, aizgrābts caur jaunajiem, iesāka dziedāt - Vispāra jautra līgsmība pārņēma kareivju sirdis, Kopīga brālība piemita visu tautiešu starpā. Laimdota pēdīgi aicināj' iekšā, maltīte gaidot Slavenos kareivjus. Burtnieks lika miestiņa atnest. Lāčplēs's bija priecīgs par visiem; Laimdota nesa Miestiņu apkārt, - uzdzēra viņam nākošu laimi. Drīzi vien izpaudās Lāčplēša slava Baltijas zemē - Ļaunīgais nodoms varoni nomaitāt bija caur dievu Lēmumu tapis par lielāko labumu, lielāko slavu! Pēc tam kādā vakarā Lāčplēs's iegāja viens pats Lielajā velvē, kur stāvēja tīstokļi, rakstīti burtiem. Te viņš redzēja dibina sienā pusveras durvis, Kuras agrāki nebija zinājis; paceldams lāpu, Viņš it ziņu-kārīgi skatījās iekšā pa durvīm, - Šauras akmeņu kāpenes noveda dziļumā tālā; Lāčplēs's kāpa pa kāpenēm lejā, staigāja kādā Alā tālu pa zemes apakšu, notika beidzot Lielā veclaiku pilī, - varēja zināt pēc soļiem, Ka tas staigājot noticis pašā ezara vidū. Pilī daudz istabas pieliktas bija ar dažādām lietām, Veclaiku ieročiem, kādus Lāčplēs's nebija redzēj's. Te tas manīja kādā kambarī atspīdam gaismu. Lēnām tas iegāja kambarī; šeitan stāvēja šķirsti, Plaukti, piekrauti lieliem rakstu tīstokļiem, runu Kokiem un birkām; kambara vidū uz akmeņu galda Stāvēja, tumši degdama, lāpa, pie kuras tas kādu Jaunavu redzēja sēdam un rakstu tīstokli rokās Turam. Jaunava nemanīja Lāčplēsi nākot - Bija tik dziļi tā, tīstokli lasot, aizņemta; tik, kad Lāčplēša soļi pašā tuvumā darīja troksni, Viņa kā nejauši pagrieza galvu, un "Laimdota" sauca Lāčplēs's, "neņem par ļaunu, ka tevi traucēju šeitan! Laikam man labākais liktens nolēmis satikt ar tevi Kā ar labajo dievieti visās brīnišķās vietās; Nevilšu atradu slepenās durvis lielajā velvē, Nokāpu alā un atnācu šinī burvīgā pili. Šoreiz atļauji arī manim še brītiņu palikt, Ieskatīt šinīs dīvainos rakstu tīstokļos; laikam Šī ir tā pati pils, par kuru stāstīji manim?" - "Pils ir tā pati," atteica Laimdota, "nezinu, kā es Aizmirsu aiztaisīt durvis. Bez tēva zināmas viņas Nebija šeitan nevienam; tomēr, kad atradis reizi Esi tu apslēpto pili, paliec, lasīsim kopā Veco Burtnieku teikas un viņu dailīgās dziesmas." - "Ak, es vēlētos visu mūžu ar biedreni tādu Kopā še palikt pie mūsu vectēvu varoņu teikām!" - "Nevēlies, Lāčplēsi, neko ātrumā," Laimdota teica. "Vārdi iz cilvēku mutes daudzreiz noejot dievu Ausīs, un pārsteigta vēlēšanās piepildās ātri. Sevišķi šeitan, kur sakarā stāv ar šo apburto pili Mana nākošā laime - Burtnieku pēdējā meita Vēlēta ir tam varoņam, kurš še pārgulēs pilī Nakti un paliks pie dzīvības; pile tad burvību zaudēs, Izcelsies līdz ar varoni rītā pie saulītes gaismas!" Lāčplēs's saķēra viņas roku un iekarsis teica: "Laimdota, gudro slaveno Burtnieku pēdējā meita, Še tavā vectēvu noslēptā pilī vaicāju tevi: Vai tu gribētu Lielvārda dēlu Lāčplēsi mīlēt? Tad vien jutīšos spēcīgs, izpildīt varoņa darbus, Tūliņ še palikšu pilī un gribu tās burvību salauzt." Lēni atteica Laimdota: "Gribu - dzīvosim kopā, Nomirsim kopā priekš mūsu mīļotas latviešu tautas!" Lāčplēs's vilka to tuvāki. Sprogaino galviņu viņa Nolieca tam pie krūtīm, un divas spēcīgas sirdis, Augstu tikumu pilnas, vienojās kopā kā divas Spīdošas zvaigznes, reti kas parādās debesu velvē! Ezara viļņi līgojās, mēnesim spīdot pār vecās Burtnieku piles jumtiem; tumšas un dīvainas ēnas Lidoja caur' pa istabām, - viņas smaidīja apkārt Mīlīgo pāri. Jaunie to nejuta, nejuta nekā Vairs no pasaules; viņi tai laimīgā brītiņā radās, Kādu tik reizi jaunības pirmā mīlība piešķir Cilvēkiem maldīgā mūžā. Īsais laimīgais-brītiņš, Kādēļ tu esi tik īss un kādēļ pāreji tu kā Sapnis? Īstenā cilvēku paradize virs zemes - Kādēļ izdzeni savus lutekļus ātrumā laukā Un tos viena brītiņa dēļ, ko baudīja tevī, Lieci sēras un rūgtumu baudīt veselu mūžu? Bet vai brītiņš paradizē gan neatsver bēdu Pilnu mūžu? Tiešām tas atsver! Brītiņu mīlēt Laimīgi, visu mūžu ciest un pēdīgi nāvē Visu aizmirst, ir vienalga, laimīgs vai nelaimīgs bijis. Kamēr Lāčplēs's ar Laimdotu debesu laimību juta, Atradās arī tuvumā jaunums, kas kā arvienu Laimību jauca un sēras pieveda jaunajam pārim. Ezara dibinā tuvu pie loga glūnēja kāda Ūdens čūska; - tai bija Spīdalas zvērotas acis! Laimdota atjēdzās pirmā, teica, ka vēlu jau būšot, Vajagot aiziet no piles, kamēr vēl neesot pusnakts. Lāčplēs's turpretim apņēmās pilī palikt pa nakti. Kad tas nelikās pierunāt, Laimdota aizgāja viena. Pusnaktei nākot, palika pilī tik auksti, ka Lāčplēs's Tikko varēja glābties; tādēļ tas paņēma kādus Salauztu šķirstu gabalus, uzkūra uguni no tiem Lielajā pavardā un tad sildoties gaidīja, kas še Notikšot. Sacēlās viesul's pa visām istabām, un aiz Sienām krāca ezara ūdeņi; atvērās durvis, Un pa viņām ienesa iekšā septiņi mori Lielu, vaļēju zārku; iekšā tur gulēja briesmīgs Tēviņš ar zobiem kā kapļiem un nagiem kā tuteniem; sākot Likās, ka būtu tas nomiris, bet pēc laiciņa sāka Kustēties, atvēra platās acis un iesāka vaidēt: "Vai, kā man salst, un vai, cik man salti!" Negribot širkas Lāčplēsim gāja caur kauliem, tādu nejauku balsi Grūti bij izturēt; tādēļ tas sakūra uguni lielu, Sagrāba tēviņu cieši aiz krūtīm, izrāva laukā To iz zārka un, ugunim piegrūdis, sacīja: "Sildies, Draņķi, bet nebrēc tik nejauki!" Tomēr tas brēca vēl vairāk Un ar zobiem grāba pēc Lāčplēša garajām ausīm - Laikam tas zināja, ka, ja ausis nokostu, tad ar Lāčplēša spēcība pazustu un viņš to varētu pārspēt; Lāčplēs's turējās sirdīgi pretim, iegrūda viņu Ugunī iekšā, tā ka tam spalvas iesāka nosvilt. Beidzot tas iesāka runāt un lūgties, lai palaižot vaļā. Tomēr Lāčplēs's to nelaida, teikdams: "Netiksi agrāk Vajā, kamēr šī pils būs uzcelta augšām pie gaismas." Durvis atvērās atkal ar troksni, un ieskrēja iekšā Ragana Spīdala līdz ar agrākiem septiņiem moriem; Visiem bij rokās ugunī karsētas sarkanas dakšas, Visi tie uzbruka Lāčplēsim, draudēja nodurt ar dakšām, - Spīdala visiem pa priekšu ar dzirksteļu sprēgošām acīm. Lāčplēsim nācās jau grūti pretoties briesmoņiem visiem; Te tam iekrita prātā Stabradzes spogulis, kuru Tas arvienu pie sevim nēsāja; izraudams ātri, Viņš to turēja Spīdalai priekšā. Negantīgs kliedziens Dimdēja pilī, briesmoņi visi krita pie zemes, Un tad, putekļus viesulī griezdami, aizmuka projām. Nostājās putekļi, norima viesul's, vēsmiņa dzestra Tīrīja gaisu; tālākā istabā rādījās gaišums; Iz šā gaišuma iznāca kāds jo cienījams vecis, Sveica Lāčplēsi, sacīdams: "Mans dēls, vēlēju labu Tevim un latviešu tautai! Tu esi pārspējis jodus Negantos, atņēmis tumsības varai Burtnieku pili; Rītā tā rādīsies dienas gaišumā. Gaišumu nesis Tautai ar šeitan sakrātās vectēvu garīgas mantas, Kuru starpā atrodas arī likumi mani. Saki tur augšā, ka likumi šie ir iz dievības ņemti, - Uzturot viņus, tauta zels un mūžīgi nemirs! Viduveds esmu es. Esmu dibināj's latviešu tautu. Mans dēls, dzīvo ar dieviem, guli mierīgi tagad Burtnieku pilī, manas meitiņas iemidzis tevi!" Vecais, to sacījis, izklīda atkal gaišumā lēnām. Ienāca pēc tam trīs it skaistas jaunavas iekšā. Rokās tās nesa meldru pagalvjus, palagus, segus, Taisīja Lāčplēsim gultu un lūdza, lai ejot tas gulēt. Lāčplēs's ar bija piekusis ļoti, nolikās gultā. Jaukas kā dieviešu dziesmas skanēja Lāčplēsim ausīs - Viegli tam elpoja krūtis, acis aizslēdzās cieti, Likās, ka gultiņa viņa paceltos augšā jo viegli Līdz ar tīstokļu šķirstiem, līdz ar Burtnieku pili. Nākošā rītā brīnījās visi Burtnieku ļaudis, Redzot, ka ezara vidū uz kādas saliņas stalta Stāvēja veclaiku pile. Laimdota pateica tēvam, Lāčplēs's ka palicis vakar grimušā pilī pa nakti. Burtnieks zināja tūliņ, ka tagad svabada vecā Burtnieku pile. Priecīgs tas kopā ar Laimdotu devās Turpu. Iekšpusē tie vēl atrada Lāčplēsi guļot. Laimdota lēni to uzmodināja. Atverot acis, Redzēja Lāčplēs's, ka logos spīdēja saulītes stari. Ātri uzcēlies, jauneklis apkampa Laimdotu un, to Sirsnīgi skūpstot, sacīja: "Tagad tu piederi manim, Tagad sarautas saites, kuras mums vienoties liedza!" - "Slavēti dievi, slavēti visi labajie gari!" Sacīja Burtnieks. "Laimdota pieder vienīgi tevim. Saņemiet svētību arī no manām tēvišķām rokām: Lai caur šo derību vienojas divas slavenas ciltis, Kurām ir nolikts apgaismot, apsargāt latviešu tautu!" No ši laika nu bieži nogāja jaunajie ļaudis Vecajā pilī, lasīja tos tur glabātus rakstus; Pie tam Lāčplēs's par brīnumu lielu atrada, cik daudz Bija Laimdota mācīj'sies vecos Burtnieku rakstus; Cik tā jauki zināja runāt par augstajiem dievu Likteņiem, cilvēku tikumiem, tautu un varoņu teikām. Kādā vakarā, atkal kad viņi sēdēja kopā Vecajā pilī, Laimdota bija tīstokli kādu Tinusi vaļā un sacīja: "Tagad lasīšu tevim Priekšā par mūsu nogrimušo un caur tev' uzcelto pili: Austrumā tālu, aiz septiņām lielām karaļu zemēm, Pacēlās gaisā balts mākulis itin kā apsedlots kumeļš; Mākoņam virsū sēdēja Pērkons ar pātagu rokā, Kuru plīkšķinot, zibiņi šķīda un akmeņi plīsa, Kalni un lejas drebēja, trīcēja cilvēku bērni. Pērkons austrumā sauca, ka zeme dimdēja: "Kas grib Līdzi man staigāt un maniem dieva likumiem klausīt, Tos es vadīšu tālu uz vakariem jaunajā zemē!" Visi stāvēja klusi, bīdamies bargajā dieva; Pēdīgi sacēlās Burtnieku cilte - dūšīgie, stiprie Kareivji, gudrie rakstu pratēji, teikdami: "Tevim Staigāsim līdzi, varenais Pērkons, klausīsim tavu Balsi kā ticīgi ļaudis, ved mūs uz jaunajo zemi!" Pērkons jāja pa priekšu, Burtnieki staigāja pakaļ Tālu pret vakariem. Ceļā tie satika negantas tautas, Briesmīgus milžus, pūķus un visādus nešķistus jodus, Kuri tiem uzkrita. Pērkons tos spārdīja. Burtnieki dūra Šķēpiem. Tā tie atkāvās līdz kādai vakara jūrai, Kur tie pirmo reiz varēja mierīgi apmesties, tādēļ Sauca to "Baltajo jūru". Burtnieki atrada zemes Viducī auglīgu ieleju, kurā tie nometās dzīvot. Burtnieki būvēja ielejā pili, nolīda mežus, Iesēja miežus, un Pērkons deva auglīgu lietu, Patrimps ar Saulīti - briedušas vārpas; rudenī Ūziņš Dāvāja medu, dievdēli līdzēja miestiņu darīt. Burtnieki dzēra un priecājās. Jaunekļi apņēma daiļas Līgavas, - vairojās viņu ciltis Baltijas ārēs. Atnāca Ziedon's - nolaidās Līgo ar zeltotām koklēm, Priecīgas dziesmas skanēja jauki kalnos un lejās. Tie bija līgsmīgi zelta laiki Burtnieku zemē! Jodam netika Pērkona laimīgā Burtnieku cilte; Jods nu sūtīja Viesuli Baltajā jūrā un lika Sagriezt milzīgu ezaru gaisā un nomest to zemē Burtnieku ielejai virsū. Burtnieki redzēja kādā Dienā briesmīgu viesuli šņācot un griežoties augšā; Vecis kāds, to redzēdams, nodurt to gribēja, ņēma Trīs asmiem dakšu, apgāja riņķī viesuļam un, to Apvārdoj's, taisījās dakšu mest jau viesuJam sirdi. Otris, to redzēdams, sacīja: "Pagaidi, kamēr es ūdens Vārdus sacīšu, - liekas, ka aiz viesuļa ezars Meklējas vietas, - nokritīs zemē, līdz apstāsies viesul's." Pirmais to nelika lāgā, svieda gaisā ar dakšu - Viesulis izklīda, un tad rūkdams nokrita ezars Zemē, pildīja ieleju, apklāja Burtnieku pili! Burtnieki būtu pagalam, nebūtu viņiem par laimi Klātumā atradies Līgo. Līgo nu iesāka koklēt, Ezara dibinā dziedāt, dziedāt tik dailīgi, ka pat Akmeņi mīksti palika, zeme dalījās, un drīz Burtnieki līdz ar Līgo dziesmu dailīgām skaņām Iznāca laukā pa plašu alu pie saulītes gaismas!" Citā reizē Laimdota atkal tur lasīja šādi: "Sākumā nebija nekā. Bez gala tālumā mita Tikai tas dīvainais atspīdums, no kā cēlušās visas Lietas, - pats bez sākuma un bez gala kā visas Pasaules dvēsele, visu garu augstākais, vecais, Mūžīgais dievs un viņam blakus dzīvoja otris Gars - tas velns bija; bet vēl bija tas paklausīgs dievam Visās lietās un nebija Jaunumā atkritis no tā, Lai gan domāja toreiz jau pats uz labumu savu. Dievs bija domājis pasauli radīt un sacīja velnam: "Nolaidies muklainā dibinā, tur tu atrasi kādas Cietēj'šas dūņas; pagrābi vienu sauju no tām un Uznesi augšā." Velns ar nolaidās, atrada dūņas; Ņemot tas domāja, dievs ko gan darīšot augšā ar viņām. Lai ar to pašu varētu darīt, tas paņēma vienu Sauju priekš sevim un to iebāza platajā mutē, Otro sauju tas uznesa augšām un atdeva dievam. Dievs, šo dūņu sauju izsēdams, sacīja: "Zeme, Rodies!" Izsētā sauja auga par līdzenu zemi, Bet ar otrajā sauja izauga velnam pa muti. Velns, to ilgāki turēt nespēdams, sprūdīja laukā, Un tā uzgrūda līdzenai zemei lielajos kalnus. Dievs pēc tam paņēma pats iz sava spīduma kādu Sauju, sēja to, teikdams: "Radaties, saule un mēness!" Un redz, zeltota saule uzlēca, sudrabots mēness Spīdēja zemē. Saule un zeme bija tik ļoti Skaistas jaunavas, ka dievs pats tās mīlēja un no Viņām radīja daudzi dievu dēlu un Saules Meitu. Mēness apņēma kādu mīlīgu Saules Meitu, un tūkstošas zvaigznītes viņu bērniņi bija. Visi pirmajie dievu dēli jo vareni bija, Paši kā pilnīgi dievi; viņi dalīja visu Pasauli sev par valdības nodalām. Pērkons ar saviem Pieciem staltajiem dēliem būvēja debesu velvi Priekš daudz mūžīgiem jaukiem garu mājokļiem, - Saulei Kaldināj' zelta kumeļus, lai tā varētu viegli No pat rīta līdz vēlam vakaram visu debesu velvi Pārbraukt un savus kumeļus peldināt jūriņā. Antrimps Vēlējās jūru par dzīves vietu, - vakaros Sauli Jūrā saņēma, pārcēla zelta laiviņā to pa Nakti uz rīta pusi, kur tā uzlēca atkal. Patrimps aptērpa zemi zaļā uzvalkā un ar Ziedoni kopā rotāja ziediem un zeltotām vārpām. Pakols bruģēja ceļu uz nākošām dvēseļu mājām. Daudz caur velna nedarbiem tikušas citādas lietas, Ne kā sākumā bija. Visi akmeņi bija Mīksti. Dievs nu sacīja velnam, lai neminot uz tiem, Kamēr būšot tie tapuši reizi par irdenu zemi. Velns tak, gribēdams zināt, kas tad notikšot, kad tas Akmeņos iemīšot, meklēja kādus akmeņus lielus, Tanīs iemīdams. Acumirklī akmeņi visi Palika cieti. Daugavas malā atrodas viens tāds Akmens, kur vēl šodien redzama iemīta pēda; Ļaudis to tagad velna pēdas akmeni nosauc. Sākumā kokiem nebija zaru, bet stumbeni gaisā. Velnam bij izkapte, ar ko tas sevim sapļāva sienu; Dievam bij kaltiņš, kaldināts viņam no Pērkona dēliem. Velns kamēr gulēja, paņēma dievs šā izkapti un ar To sev sapļāva pulka siena; uzcēlās velns un Brīnījās, dievs kā varējis sapļaut ar kaltiņu sienu, Gribēja pats ar mēgināt pļaut ar kaltiņu sienu. Zālē iestājies, velns nu meta ar kaltiņu, bet tas ieskrēja kokos, - no šā laika atradās zari. Velnam bija daudz govu, visas toles bez ragiem Un ar apaļiem, nešķeltiem nagiem, un zilganu spalvu. Dievs ar būvēja kūtis; velns nu prasīja: "Ko tu Vedīsi kūtīs, kad tev pavisam vēl govu nav?" Dievs tam Atteica, govis gan dabūšot. Aizdzina nākošā naktī Dievs iz velna laidara govis uz jaunajām kūtīm, Pāršķēla nagus, pielika ragus un raibotu spalvu. Otrajā rītā velns nu gribēja govis dzīt ganos, Bet tas atrada laidaru tukšu; aizskrēja velns uz Dieva jaunajām kūtīm, tās bija pilnas ar govīm, Bet pavisam svešādas sugas, pāršķeltiem nagiem, Līkajiem ragiem, dažādā spalvā, raibaļas, lauces. Kādu reiz dievs vēlējās sunīti, sacīja velnam: "Ņem šo spieķīti, noeji kalnā, taisi no zemes Kustoni šādu: galvu ar purnu, divējām acīm, , Divējām ausīm, četrējām kājām, asti un spalvu; Siti tad ar šo spieķīti, trīs reizes sacīdams: "Dievs tev' Radījis," tūdaliņ dabūs tas dzīvību." Nogāja kalnā Velns un taisīja kustoni, sita ar spieķīti, teikdams: "Dievs tev' radījis!" Sunītis uzlēca augšām un skrēja Dievam pakaļ. Velns nu gribēja arī priekš sevis Sunīti radīt, bet to taisīja lielāku nekā Dieva sunīti un ar spalvu tumšāku; savām Uzacīm kādas spalvas izplūkdams, piesprauda tās pie Kustoņa acīm, paņēma spieķīti, sita un teica: "Velns tev' radījis!" - bet tas nemaz necēlās augšā. Beidzot tak bija jāsaka: "Dievs tev' radījis!" - kuston's Uzlēca augšā un velnam krūtīs pieslējās. "Ūja, Vilks!" tas iesaucās. Vilks nu ieskrēja mežā. Dievs nu beidzot cilvēku radīja. Nogājis lejā Jaukākā zemes viducī, dievs tur paņēma tīru Zemes pīti un darīja cilvēku tikai ar vienu Aci un ausi, divām rokām un kājām, tā teikdams: "Tev būs redzēt tik labu, dzirdēt tik labu un darīt Otru tiek laba un staigāt tiešām pa labajiem ceļiem." Dievs tam ieurba vienu nāsi degunā un tur Iepūta savu dzīvības dvašu, sacīdams: "Būsi Līdzīgs dieviem, cēlies iz mūžīga dievības gara!" Cilvēks iesāka viegli elpot un dusēja pirmā Saldajā miegā. "Guli līdz rītam," tas sacīja. "Saule Uzlēkdama modinās tevi uz laimīgu dzīvi!" Nakti tomēr atnāca velns un, cilvēkam guļot, Taisīja otru aci un ausi, sacīdams: "Tevim Redzēt būs ļaunu, dzirdēt ar ļaunu un darīt jo projām Pusē labu un ļaunu, klibojot abējās pusēs." Velns tam ieurba otru nāsi degunā un tur Iepūta arī no savas dvašas. Otrajā rītā, Saulei uzlecot, uzmodās pasaulē radījums visu Brīnišķākais. Pildīts ar brīvu dievišķu garu, Dzīdamies augsti pēc dievišķa mērķa, darīdams labu, Pats sevi aizliedzot, dzīvību savu nododams, lai tas Panāktu mūžā augstāko tikumu pilnību, pie kā Tam var būt tik liela griba un nelokāms prāts, ka Tas pat dievus var pārspēt. Turpretī otrādi, ļauns un Briesmīgs, slepeni uzkrizdams, nokaudams, maitādams visu Labu pasaulē, darīdams to par niknāko pekli. Redzēdams samaitāto cilvēku, apskaitās dievs nu Ļoti par velnu, sodīja ar mūžīgiem lāstiem, Aizdzina projām no sevis un to nogrūda peklē. Velns tur radīja nešķīstus garus un briesmīgus pūķus, Nāca tad augšā un sāka ar dievu negantu karu. Visi dievi un dievu dēli nu karoja pretim; Karojot juka un plīsa zeme ar debesi, vētras Krāca, Pērkons briesmīgi rūca un, zibiņiem sperot, Kalni nogrima, jūra, debešos celdamās, lielus Zemes gabalus apklāja. Pēdīgi velni un jodi Uzvarēti un bezdibenī slodzīti k~uva, Kur tie briesmības dara un, augšā nākdami, meklē Cilvēkus kārdināt, ievilt savos ļaunuma tīklos; Pērkons taču, tos manīdams, sasper un atpakaļ aizdzen." Pēc tam kādā vakarā atkal Laimdota, kādu Vecu tīstokli ņēmusi, teica: "Lāčplēsi, klausies, Lasīšu tagad iz gudrā Vidveda mācībām, kādas Devis tas tikai priekš tādiem, kuri var saprast un panest." Laimdota atvēra tīstokli, lasīja nodalu šādu: "Laiks ir mūžība. Ārpus šī laika skrituļa citu Kādu mūžību domāties aplama ticība būtu. Aiziet laiks, atiet laiks, bet nekad laiks nepaiet, tādēļ Dieviem, saulei un zemei pietiek ar ilgajo laiku. Kādēļ gan cilvēkam nebūtu diezgan, kurš, tik vien īsu Brītiņu dzīvodams, bauda ar apziņu ko no šā laika? Cilvēce pati tomēr par sevi bezgala laiku Mūsu pasaulē ieņem; kas gan skaitīs tos gadus Atpakaļ, pirmais cilvēks kad pasaulē atpleta acis, Un kas noteiks to dienu, kad pēdīgais aizdarīs acis? Vienīgais cilvēks nomirst, veselas tautas var izmirt, Cilvēku cilts tomēr dzīvos, kamēr stāvēs šī zeme. Priekš šās lielās, neizmirstošās cilvēku tautas Darboties, viņai palīdzēt vienādi pilnīgai tikt un Augstu stāvokli ieņemt, priekš tās dzīvot un nomirt Ir ikkatra cilvēka uzdevums laicīgā mūžā. Tāpat kā vienīgi cilvēki, var arī vesela tauta Pacelties gudrībā augsti, tā ka tiek līdzīga dieviem, - Bet tad viņa vairs netic saviem bijušiem dieviem, Kuri tai izliekas zemi; viņa izvēlas sevim Augstākus dievus, jaunu, brīnišķu ticību, un tā Pirmajā vēlāk par māņu ticību paliek. Še nu ir darbalauks cilvēces draugiem aizstāvēt, sargāt Tautas no maldīgām ticībām, kuras brīvības garu Valdzināt dzenas un grozās tik zināmām kārtām par labu. Tautas prāts ir dievu prāts. Viņai ir tiesība pašai Tādēļ vadoņus savus un arī valdoņus iecelt; Bet, ja vēlētie vadoņi nepilda tautisku prātu Un dēļ sava labuma dažas kārtas vai visu Tautu grib nospiest, tautai tad ir pilnīga vara Itin kā citus nederīgus kalpus, vadoņus atcelt. Brīvības mīļotājiem še atkal darbalauks rodas Tautām labus likumus pasniegt, kas apsarga visu Locekļu mantu un dzīvību, dibinātus uz augstiem Cilvēces tikumiem, nepārgrozāmiem likumiem dabā. Tad ar viss tautu un cilvēku ienaids pasaulē zudīs, Ja pie tam viņi dabas tiesības pilnīgi atzīs, Tulkos viņas noslēptus, brīnišķus, varenus spēkus. Še ir vislielākais darbalauks tiem, kuriem dāvanas dotas Gaismotā garā iet un pētīt, rakt, svērt un mērot. Dibināt, domāt pa dabas tālajo, plašajo lauku, Atklāt miglaino segu no sirmās senatnes, caur ko Cilvēki, mācoties pazīt pagātni, varēs ar drīzi Savu klātību pārlabot un tad sataisīt jauku, Lielu nākotni pilnīgi glītotā, laimīgā veidā. Katris, strādādams priekš šā augstajā cilvēces mērķa, Panāks pie saviem tautiešiem, kā ar pie cilvēces visas, Lielāko godu un slavu, un, pēdīgi aizdarot acis, Pavadīs sērodamas draugu sirdis un vadīs Pateicīga tauta viņu uz pēdīgo dusas Vietiņu dabas-māmiņas klēpī; piemiņa viņa Nezudīs tautu sirdīs, un viņa gars mājos tur augšām Gaismas dzīvokļos dievu dēlu pulciņā mūžam!" Laimdota palika klusu -satina tīstokli un to Nolika šķirstā pie citiem, teikdama: "Daudz vēl še tādas Mācības atrodas putekļu šķirstos; izlasīt viņas Visas varētu tikai pa kādiem ilgākiem gadiem. Varbūt ka vēlākos laikos slaveni tautieši viņas Vedis pie saulītes gaismas, putekļus tīrīs un tautai Darīs zināmas senatnes mācības, ziņas un teikas!" * Veļu-laiks bija pienācis. Laimdota strādāja visu Dienu pa kukņu, mielastu sagatavodama; šonakt Burtnieks gribēja sagaidīt veļus un pamielot savu Mīļo dvēseles, kuri caur nāvi šķīrušies bija. Lāčplēs's ar Koknesi arī strādāja; lielajā rijā Sastūma ārdus, slaucīja krāsni, tīrīja klonu. Un tad visas šās telpas pušķoja ozolu zariem, Smalkām skujām un baltām smiltīm kaisīja plānus. Rija arvienu bij mīļākā vieta priekš visādiem mājas Gariem: krāsns bedrē dzīvoja rūķi, aizkrāsnē ciemnieks; Ļauniem kaimiņiem augšā uz rijas tupēja pūķis; Ziemā, kad labības kulšana beigta, tukšajās rijās Stomījās pusnaktīs visādi mošķi, ķēmi un spoki. Šonakt visiem šiem mājiniekiem bija jāatstāj rija, Jāatdod vieta veļiem, cienīgiem miroņu gariem. Lāčplēs's ar Koknesi, tīrīt un pušķot beiguši telpas, Atnesa galdus un meldru krēslus un nolika rijā; Laimdota apklāja tos ar smalkiem, baltajiem linu Galdautiem, uzlika siltus plāceņus, pienu un medu. Salika gaļas bļodas ar mīkstiem vārītiem kūķiem. Burtnieks atvilka vaļā logus un pieslēja abās Pusēs lubiņas, veļi lai varētu ievelties viegli. Vēlāki sanāca pilssaime rijā, un Laimdota līdz ar Citām jaunavām nolika grozus un smalki Sukātus linus pagaldēs; pie tam dziedāja viņas: "Augšlecīte, Zemlecīte, Velies vilnas groziņā, Velies vilnas groziņāi, Sēdies meldru krēsliņā! Velies viegli, Veļu-māte, Manā tēva rijiņā, Lai pēdiņas nepalika Baltā smilšu plāniņā! Es tev lūdzu, Veļu-māte, Baudi mūsu mielastiņ', Baudi mūsu mielastiņu, Taupi manu augumiņ'; Taupi manu augumiņu, Kamēr mūžu nodzīvoš'. Kamēr mūžu nodzīvoš', Tautu dēlu aplaimoš'!" Tumsai metoties, tika aizdegti skali un lāpas. Visi palika kopā līdz pusnaktei; Burtnieks tad teica: "Bērni, eita nu mierīgi gulēt un nedarat troksni, Laižat man vienam še palikt sagaidīt mirušo ēnas!" Visi klusumā izšķīrās, katris meklēja savu Dusas vietu un vēlējās netraucēt svētajo nakti. Rītā Burtnieks ar Lāčplēsi gaidīja Laimdotu nākot, Kurai bij jānes no rijas veļu ēdieni, lai tie Tagad ar paši no svētītas barības dabūtu baudīt. Burtnieks bij domīgs, sacīja tad uz Lāčplēsi: "Mans dēls, šonakt, veļiem ienākot, ievēroju dažādas zīmes, Kuras mums un zemei sludina bēdīgus laikus; Arī tavs un Laimdotas liktenis liekas tur stipri Aizņemts. Pērkons un dievi lai izvada visu par labu! Bet kur gan kavējas mūsu Laimdota? Palūko, vai tā Nav vēl cēlusies!" Lāčplēs's Laimdotas kambara durvis Atrada aizgrieztas; saucot un klauvējot atbildes nebij. Atpakaļ griezies, tas sacīja, laikam jau Laimdota būšot Izgājusi. Viņi nu lika klaušināt visā Pilī pēc Laimdotas, bet neviens to nebij redzēj's. Burtnieks nu abi ar Lāčplēsi Laimdotas kambara durvis Uzlauza, bet to atrada tukšu, - stāvēja gulta Vakar kā salikta, Laimdota nebija gājusi gulēt. Bailes un briesmas pārņēma visus; izskrēja tie nu Meklēt visapkārt pilī un apkārtnes vietās, Tomēr par velti. Arī Koknes's neradās pilī - Abi ar Laimdotu bija un palika zuduši viņi. Satriekts atgriezās vecais Burtnieks mājās no veltas Meklēšanas. "Dēls," tas teica uz Lāčplēsi, "dieviem Paticis grūti mūs abus piemeklēt. Veltīgas sēras Neder še; manim liekas, ka Laimdota kritusi kāda Ļauna nodoma varā, tādēļ vienīgi ātris Apķērums šeitan var līdzēt. Sasauci kareivjus manus, Dzenaties pakaļ ļaundariem, varbūt ka panāksiet viņus!" Lāčplēs's atteica: "Ne tā, mīļais tēvoci; tavi Ļaudis lai meklē sevišķi paši, mani tie tikai Kavētu; iešu viens pats un svēti apsolu tevim Laimdotu atrast un pārvest Burtnieku pili, Jeb ar Lāčplēsi būsiet redzēj'ši pēdīgo reizi!" Lāčplēs's bruņojās drīzi; Burtniekam teicis ar dieviem, Atstāja pili, kur baudījis bija laimīgus brīžus. * Turaidas pilī sēdēja lielajā mājā trīs vīri, Nopietni sarunādamies. Divi no viņiem bij abi Svētuļi, Kangars un Diterichs, trešais bij slavenais Kaupa. Glūnīgais Vāczemes priesteris bija drīzumā pratis Kaislīgo virsaiti valdzināt savos mācības tīklos; Sākumā stāstīja tas viņam daudz par Vāczemes dzīvi, Gudrību, mākslu, tautas slaveniem varoņiem un par Ticību patiesu, kura vienīgi mūžīgi svētu Dara un apsola nomirstot dvēselei debesu priekus. Tālāki stāstīja Ditrichs par Romas svētajo tēvu. Kurš ar bruņnieku biedrību kopā nospriedis visām Tautām pasaulē arī šās ticības svētību pievest. Ditricham līdzēja Kangars, - tātad Kaupa jau bija Tik tālu dabūts, ka šaubīties sāka par vectēvu dieviem. Tagad tas ziņoja atkal, ka esot iz Vāczemes kuģis Atnācis; Vāczemes ļaudis vēloties nomesties šeitan Un pie Daugavas Rīdziņu grīvā dibināt jaunu Pilsētu, kura daudz labuma darīšot tirdzības ziņā Visā Baltijā, ja vien Kaupa to vēlējot labprāt. Lasīja vēstuli vēl no Romas svētaja tēva, Ka tas apsveicot Kaupu un savu svētību viņam Nosūtot, vēlēdams virsaitim viņu apmeklēt Romā. Turklāt Diterichs teica, ka Kaupa varēšot pats tad Savām acīm skatīties Vāczemes jaukumus un caur Svētā tēva draudzību pelnīties godu un slavu. Kaupam sacēlās kārība slavēto Vāczemi redzēt, Juta ar ļoti godātu sevi no svētajā tēva; Tādēļ tas solīja vāciešiem atļaut pilsētu uzcelt, Apņēmās doties uz Vāczemi līdzi ar lielajo kuģi. Diterichs dzīrās to pavadīt, novest pie svētaja tēva. Tajā dienā pēc veļu nakts gribēja doties tie ceļā. Šķiroties solīja Kangars tos gaidīt pie Rīdziņu grīvas. Dienā pēc veļu nakts Rīdziņu grīvā redzēja lielu Ļaužu drūzmu staigājot. Lielais Vāczemes kuģis Taisījās ceļā. Zēģeļus izpletis, līgojās tas uz Lēnajiem Daugavas viļņiem. Dažādas Vāczemes lietas Tika vēl ātrumā mainītas pretim ar šejienes precēm. Vācieši, kuri palika šeitan, derēja līvus, Latviešus viņiem palīdzēt jauno pilsētu uzcelt. Drīzi ar ieradās virsaitis Kaupa, pavadīts tas no Ditricha, gāja uz kuģi. Ļaudis to apsveica skaļi. Augšā uz kuģa nostājies, runāja Kaupa uz ļaudīm: "Mīļie tautieši, manim ir stāstītas brīnuma lietas Par to slavēto Vāczemi, bagātu visādām mantām; Tādēļ domāju noslēgt ar vāciešiem draudzību un tiem Atļaut mūsēju zemē jaunu pilsētu uzcelt, Caur ko arī pie mums še tirdzības avoti jauni Atvērsies, vairosies manta un mūsu tēvija uzzels. Lai nu dabūtu pats no tā pilnīgu uzskatu, braukšu Tagad uz Vāczemi, solīdams visiem jums paziņot vēlāk, Ko mums tautiešu labumā pienāksies tālāki darīt. Tik ilgam dzīvojiet šeitan ar vāciešiem it kā ar draugiem!" - "Kaupa lai dzīvo! Lai ar dzīvo kaimiņi svešie, Ja tie ar labu nodomu mūsu draudzību vēlas!" Saukdami ļaudis tā atbildi deva uz virsaiša runu. Kuģis laidās ar pilnajo vēju projām, un ļaudis, Cepures vicinot, pakal tam skatījās. Svētulis Kangars Nebrauca līdzi, viņš vislabāki zināja, kādēļ Šāda draudzība meklēta tika no vāciešu puses. Abi ar Spīdalu, kura ar šurpu nākusi bija, Skatījās viņi, spītīgi smiedamies, iepakaļ kuģim. Tomēr vēl cits kāds zināja viņu nolūku ļauno. "Lāčplēs's, milzu vārētājs, atjāj," dzirdēja saucam Ļaužu' pulkā. Ātrumā drūzma dalījās, vietu Dodama Lāčplēsim, kurš jau putās saskrietu zirgu Turēja. Zemē nolēcis, devās tas Kangaram klātu, Bargi to prasīdams: "Saki, tu vecais ļaundari: kur ir Laimdota, Burtnieka meita? Jeb šis mans zobins tev kaulus Sakapās! Labi zinu, ka tavi nodomi ļaunie Vainīgi ir pie viņas zušanas." Kamēr vēl Kangars Atbildēt varēja, rādīja Spīdala debešu malā Tālu uz peldošu kuģi, spītīgi teikdama: "Lūk, tur Viņa aizbrauc uz Vāczemi kopā ar Vāczemes zēniem!" - "Blēži, ļaundari, tautas slepkavas!" jauneklis sauca. "Ļaudis, neklausat viltniekiem šiem, es pazīstu viņus! Svētulis Kangars un Spīdala abi ir pesteļu kalpi, Kuri dēļ sava labuma nodod ticību, tautu! Neticiet arī šiem viltīgiem svešajiem Vāczemes ļaudīm, Ja jums brīvība ir un vectēvu ticība mīla!" Kamēr ļaudis izbij'šies tādu briesmīgu vainu Klausījās, saņēmās Kangars ātri šai bailīgā brīdī - Nupat tas varēja pazaudēt visu labajo slavu; Tādēļ tas teica uz Lāčplēsi: "Jaunais varoni, es par Tādu apvainošanu vēlētu Pērkona sodu, Ja man nebūtu zināms, ka pats esi mānīts un pievilts. Gan par mūsu tautiešu labumu atbildēs Kaupa Pats, kurš uz Vāczemi aizbrauca, lai tur varētu savām Acīm redzēt, cik tālu mēs varam šiem sveš'niekiem ticēt. Otrais tavs pārmetums skaidrojas pats jau gluži no sevis: Laimdota viena nāv negribot vesta uz Vāczemi - Koknes's, Kuru tā slepeni mīlēja, viņu pavada; tas jau Agrāki zināja to, ka Kaupa gribēja braukt uz Vāczemi un no pils savas kādus jaunekļus paņemt Līdzi dēļ mācīšanas Vāczemes gudrības ziņās. Arī Koknes's pieteicās, gribēdams biedroties pie šiem Vāczemes mācekļiem. Viņu nakt' veļu nakts klusumā abiem Viņiem ar Laimdotu brīdis bij izdevīgs Burtnieku pili Atstāt un kopā ar Kaupas jaunekļiem aizbraukt uz tālo Vāczemi. Dodies mierā, slavenais varoni jaunais, Laimdota tevi nekad nav patiesi mīlēj'si, - viņa Cienīja tavus varoņa darbus un negribēja tevi Skumdināt, tavu mīlību neatbildot, bet sirds tak Prasa savu tiesību; tagad Laimdota jūtas Pilnīgā laimē pie sava īstenā mīļākā krūtīm!" Pērkons ja būtu tai vietā piepeši iespēris, vairāk Nebūtu Lāčplēs's iztrūcies nekā par Kangara vārdiem. Bāls un satriekts tas nolaida roku ar zobenu, kuru Bija pret Kangaru pacēlis. Neizsakāmas sāpes Sirdi tam sažmaudza, greizsirds asajie asmeņi pirmo Reizi sagrieza viņa krūtis. Koknes's; kā viņa Ticamais draugs, tāds viltnieks, Laimdota, kuras pēc simtu Dzīvības būtu nodevis, neuzticīga, - vai tas Varēja būt? Un tomēr, lai gan tas Kangara vārdiem Neticēja, taču nevarēja cita iemesla atrast. Kādēļ gan Koknes's abi ar Laimdotu Burtnieku pili Slepeni atstāja? Tūliņ tādas domas jau viņam Pašam iešāvās prātā, bet tām viņš nedeva vietas. Tagad caur Kaupas braukšanu tālu uz Vāczemi visas Šejienes lietas dabūja savādu uzskatu; arī Lāčplēsim nebij ko šaubīties tālāk par slaveno Kaupu; Tādēļ tas teica: "Neticu abus jūs esam bez vainas, Tomēr gaidīšu, kamēr Kaupa būs pārnācis mājās Vai kāds kuģis vēl atnācis, pārnesis turienes ziņas; Sargaities tad, jūs liekuļi abi, ja meloj'ši būsiet!" Lāčplēs's, vairāk tos neievērodams, uzlēca zirgā Un it stalti aizjāja projām gar Daugavas malu. Jodiskā priekā skatījās Spīdala iepakaļ viņam, - Tagad bij reizi izdevies, ko tā jau vēlējās ilgi; Lāčplēša liktens šitādā ziņā bij rūgtāks kā nāve! Dziļi noskumis nojāja tas beidzot Lielvārdē sava Tēva mājās. Priecīgi tēvs še apsveica dēlu, Bet ar tūliņ redzēja, ka tas ir nelaimīgs. Prasot, Kādas lietas dēļ, Lāčplēs's tēvam stāstīja visu. Lielvārds sacīja: "Priekšlaikā neizsamisējies, dēls mans, Nezaudē cerību. Likteņa ceļi ir brīnišķi. Tādēļ, Lai gan pretim viss liecina, Laimdota tomēr var būt bez Vainas un vienīgi tevi mīlēt un ticīga palikt." Lāčplēs's caur tēva sirsnīgiem vārdiem palika drusku Mierīgāks, sūtīja vēstis vecajam Burtniekam, cik daudz Tas par Laimdotas likteni zināja; pats viņš tad kādu Laiku gribēja dzīvot pie tēva Lielvārdes pilī. Tomēr skumjas un sēras pārņēma jaunekļa sirdi - Vientulis staigāja tas gar stāvajiem Daugavas krastiem, Baltajiem ūdeņu viļņiem bēdīgo likteni sūdzot; Līdz ar ūdeņu viļņiem vēlējās doties tas jūrā, Karot ar Ziemeļa vējiem, lūkoties Ziemeļa meitas; Varbūt ka Ziemeļa meita, cēla kā ziemeļa blāzma, Vēsotu karstošo galvu, dziedētu vainotās krūtis. Jauneklis domāja tā un vēlējās - līdz kamēr viņa Nebija Lielvārdē. Redzēts tas netika it ne no viena, It nevienam nebija zināms, kur palicis varon's.
Ieteikt
 1